Zilo vizbuļu laiku nomaina pieneņziedu laiks — kā ar dzeltenu paklāju pārklājas pļavas, ganības, grāvmalas un ceļmalas. Ēnainos mežos un krūmājos zied dobie cīrulīši, smilšainos lapu koku un priežu mežos gadās atrast šaurlapu lakaci. Skaists un ļoti rets liliju dzimtas augs ir rūtainā fritilārija. Atsevišķās vietās Latvijā mežmalās var ieraudzīt pļavu linlapi. Krāšņiem tumši ziliem ziediem izceļas Sibīrijas skalbes.

Vienubrīd kļūst vēsāks, un pēkšņi vienas miglas nakts laikā visa upmala ietinas baltā ievziedu miglā. Drīz salapo liepas, sāk ziedēt ozoli, kļavas un karaganas, ko pie mums mēdz dēvēt par dzeltenajām akācijām. Tām seko zilie ceriņi, un sākas īsti ziedu svētki. Mežos un purvos zied priedes, parkos uzliesmo zirgkastaņu svecītes.

Strauji sasilst seklo ūdenstilpju ūdeņi. Šeit sākas rosīga dzīve. Savairojas dažādas vienšūnu aļģes, infuzorijas, airkāju vēzīši, ciklopi un citas sīkas būtnes. Sākas masveidīga dzēlējodu izlidošana, un pavisam drīz to uzbāzīgā sīkšana kļūst par neatņemamu kluso un silto vakaru sastāvdaļu. No smalka tīkla savu zvanveidīgo zemūdens māju auž ūdenszirneklis. Rosīgu dzīvi uzsāk gliemeži un gliemenes, piekrastē parādās melni, dažus centimetrus gari posmtārpi — parastās žokļdēles.

Spāres kāpuri, kuri ūdenī nodzīvojuši pat vairākus gadus, līdz sasnieguši vajadzīgos izmērus, izlien no ūdens un, pieķērušies pie augu stiebriņiem, sastingst. Pa atveri krūšu un galvas daļā no kāpura izlien jaunā spāre. Jau pēc dažām stundām ķermeņa apvalks ir sacietējis, spārni ieguvuši raksturīgo formu, un spāre sanēdama uzsāk lidināties virs ezera spoguļa.

Maijā izlido viens no mūsu krāšņākajiem un lielākajiem dienas tauriņiem — mahaons. Izlido rožvaboles. Vakaros dūkdamas lidinās maijvaboles — tumšbrūnas vaboles ar ķemmveidīgām antenām.

Mežos purvu tuvumā parādās odzes. Krūmainos izcirtumos norit to riesta cīņas. Bieži var novērot zalkšus peldam starp aizaugušu ezeru ūdensaugiem. Virs ūdens redzama tikai tā galva ar lielajiem, dzeltenajiem plankumiem sānos. Zalkši ķer tritonus, vardes, to kurkuļus un reizēm arī zivju mazuļus. Uz saules sasildītiem celmiem un akmeņiem guļ sila ķirzakas.

No ziemas paslēptuvēm izlien vēži. Nārsto vairākums zivju — ālanti, nēģi, plauži, vimbas, raudas, asari, līdakas un līņi.

Dzimtenē atgriezušies visi mūsu gājputni. Vienas no pēdējām atlido bezdelīgas un svīres. Krastu čurkstes, atradušas mājvietas grants karjeros, tūlīt ķeras pielabot vecās aliņas un rok jaunas.

Bagāta ir aizaugušo ūdeņu putnu pasaule. Peldošās ligzdās šūpojas dūkuru un lauču mātītes, piekrastē un uz saliņām labi nomaskētās ligzdās klusas un vērīgas perē prīkšķes, krīkļi, brūnkakļi un citas pīles. Kādā piekrastes koka dobumā dējumu silda lielās gauras un gaigalas. Plaši niedrāji iepatikušies niedru strazdam, niedru stērstēm un bārdas zīlītēm. Ļoti skaļi ligzdošanas laikā uzvedas lielie ķīri. Purvos skan gugatņu “bāršanās” riestā un kuitalu skanīgie treļļi. Viss purvs “piebārstīts” ar dzelteno cielavu, purva tilbīšu un melno puskuitalu uztraukuma saucieniem. Ļoti reti mūsu sūnu purvos sastopamas gārgales. Dažās putnu ligzdās jau parādījušies mazuļi. Lielo zīlīšu pāris cauru dienu bez atpūtas nes mazuļiem dažādus kukaiņus. Balti pūku kamoliņi izšķīlušies meža pūču dobumos un ausaino pūču ligzdās. Pavisam maziņi tie jau lieliski tiek galā ar pienestajām pelēm. Rūpes par mazuļiem sākušās arī pelēkajiem strazdiem, vārnām un riekstrožiem.

Klusi un tramīgi ir zvēri. Daudziem šinī laikā dzimst mazuļi. Pavisam nevarīgi tūlīt pēc piedzimšanas ir stirnu, aļņu un briežu teliņi. Liekas pat apbrīnojami, kā tie spēj noturēties uz savām nesamērīgi garajām un tievajām kājām. Dziļās, tumšās alās mazuļi dzimst lapsām un jenotsuņiem. 4—6 mazuļi atskrējuši vilcenei. Bieži jau maijā 2—3 mazuļi dzimst ūdriem.

Rūgteni izsmaržo pieneņu laiks, gaisā jau lido sīkie pieneņsēklu izpletnīši, lido apšu un papeļu baltās pūkas un kā dūnaina vate, vēja sadzīta, krājas visās ceļmalās.

A. Eglītis