Aizskan vālodzes žēlie kliedzieni un tālas pērkona atbalsis. Vēl ūdens tērcītes kā straujas pavasara upes rit gar ceļmalām, kad no pamalē bēgoša pelēka lietus mākoņa uz spirdzinoši svaigo gaisu elpojošo zemi paraugās saule.

Jūnijs ne velti nosaukts par ziedu mēnesi. Kāda krāsu dažādība vērojama it visur! Pļavas tikko pabeigušas krāsoties pieneņu saulītēs, vēl vējš nēsā sēklu izpletnīšus, kad atkal tās virmo pērkoņu un sinepju dzeltenajos ziedos. Cik daudz visapkārt pīpeņu un ilzīšu! Zied smilgas, lapsastes, vizuļi, lāčauzas un kamolzāles. Baltās un sarkanās galviņas šūpo āboliņš. Rožaini baltiem čemuriem rotājas pelašķi un baldriāni. Sarkanos ziedu brunčus vējā plivina magones. Mitros mežos, pļavās un ūdeņu malās mūs priecē madaras un skurbi smaržojošās vīgriezes. Ūdeņu piekrastēs sakuplojušas vilkvālīšu un skalbju audzes. Kā sausas niedres vējā lidojumā san krāšņās spāres. Zied puķumeldrs un zilās neaizmirstulītes. Virs dīķu un vecupju zaļā, stāvošā ūdens dzeltenos ieapaļos ziedus izslējušas lēpes. Ezeru mierīgajos viļņos šūpojas ūdensrožu sniegbaltie ziedi un zaļās sirdsveidīgās lapas, uz kurām salasījies garkājainu ūdensmērītāju bariņš.

Mežos zied zaķskābenes, avenes un kazenes, bet meža zemenēm un spradzenēm saldās un sulīgās ogas jau varam vērt uz garām smilgu virtenēm. Pēcpusdienas saulē iemigušas ugunspuķes un kazrozes. Pa garajiem zirnekļtīkla pavedieniem šurpu turpu skraida saules zaķīši. Purvos sīkiem sārtiem ziediņiem sāk ziedēt dzērvenes, bet spilvēm jau izveidojušās baltas pogaļas, un veselas pļavas šūpojas vējā kā kokvilnas plantācijas. Uzplaukusi dzeltenā dzegužkurpīte — viena no skaistākajām mūsu mežu orhidejām. Spilgtām krāsām greznojas lielziedu uzpirkstītes, parastās ozolītes, dažādu sugu dzegužpuķes un citi aizsargājami augi. Maigi smaržo naktsvijoļu bālās ziedu piramīdas.

Jūnijā pieklust putnu dziesmas — ir sācies rūpju un uztraukumu laiks: steidzīga cielaviņa, šurpu turpu skraidīdama, lasa barību mazuļiem. Pelēkā mušķērāja mātīte, saķērusi pilnu knābi sīkiem odiem un mušiņām, steidzīgi lido uz ligzdu, kur atvērtiem knābjiem to sagaida ēdelīgie spalvu kamoliņi. Drukns meža strazds nes knābī treknu slieku, bet brūnā čakste sagūstījusi lielu sienāzi. Putnēni aug strauji un ligzda drīz vien tiem kļūst par šauru. No ligzdas izkritušos putna bērniņus nekādi neizdodas visus salikt atpakaļ viņu miteklī. Vismaz viens paliek bez vietas.

Plēsīgo putnu varenajās ligzdās parasti ir divi vai trīs mazuļi, bet ērgļi audzina tikai vienu. Ezeru un dīķu salās, kaiju kolonijās mazuļi šķiļas lielajiem un mazajiem ķīriem, upes un melnspārnu zīriņiem. Prāvu mazuļu pulciņu jau vadā lauču un ūdensvistiņu mammas, bet cekuldūkuri savus raibos, krāšņos mazulīšus mīl nēsāt uz muguras starp spārniem. Vecākiem ienirstot, tie brīdi paliek kā pludiņi šūpojamies virs saviļņotā ūdens, tad ienirst arī paši.
Vakara un arī rīta krēslā izdodas novērot sikspārņus. Mums tie visi liekas vienādi, bet šo Sarkanajā grāmatā iekļauto dzīvnieku Latvijā ir vairāk nekā desmit sugu. Bez visparastākā garausainā sikspārņa ir sastopami rūsganie vakarsikspārņi un ziemeļu sikspārņi. Virs stāvošām ūdenstilpnēm odus un citus divspārņus medī dīķu un ūdeņu naktssikspārņi, nakti lidodami tik zemu, ka ar spārnu galiem aizskar ūdens virsmu. Sikspārņiem jūnijā dzimst viens vai divi mazuļi.

Siltos midzeņos kaili un akli dzimst ežu mazuļi. Adatas tiem parādās dažu dienu vecumā. Sākumā tās ir baltas un mīkstas, bet jau pēc divām nedēļām sacietē un pieņem brūnganu nokrāsu.

Ar medainu liepu aromātu izsmaržo jūnijs. Un atkal mazpamazām garākas kļūst tveicīgās sienāžu sisināšanā, vakarlēpju murrāšanā un griežu griešanā izskanošās vasaras naktis.

A. Eglītis