Kāds ir jūlijs

Biezos saulīgi zaļos vālos guļ tikko nopļautais, viegli apžuvušais meža pļavas siens. Pēcpusdienas tveices garaiņos virmo gaiss, un reibinoši smaržo pēc vīstošiem miežubrāļiem, timotiņiem, auzenēm, skarenēm, kamolzālēm, vizuļiem un smilgām. Kā smaržā sapinusies trīc viegla sanēšana. Visapkārt čirkstina cikādes, sienāžu dziedāšana jaucas kopā ar ķauķu sisināšanu, ko no iemigušās mežmalas atnes sapņains sienalaika vējš.

Pļavās un mežos joprojām zied dažādi augi, daudzi tikai tagad grasās atvērt ziedpumpurus, tomēr jūlija krāsu bagātība jau kļuvusi daudz atturīgāka. Dzeltenos pieclapu ziediņu vainagus pavērušas asinszāles. Mežmalās, cēli izslējušies, aug deviņvīruspēki un kupli biškrēsliņu ceri. Tīrumos un pļavās iedomīgi sazēlušas dzeloņainās usnes. Šīs nezāles daba apveltījusi lieliem, krāšņiem purpursarkaniem ziediem. Grāvjos un ceļmalās saaugušas vībotnes, biezās krokotās lapas izpletuši dadži. Kamēr tie rotājas purpursārtajos ziedkopu vairogos, dadžu kurvīšu vīkala lapas vēl ir mīkstas un klātas tīmekļainiem matiņiem, bet vēlāk vīkalu galos izveidosies asi āķīši, kas palīdzēs ieķerties garāmgājēju apģērbā vai dzīvnieku vilnā, un sēklu izplatīšanās līdz ar to būs nodrošināta. Labības laukos zied zilās rudzupuķes. Sausās pļavās bieži var sastapt bāli rožainas, sārtas un baltas neļķu savvaļas radinieces — dzirkstelītes un smiltsneļķes. Saulainās mežmalās nereti gadās atrast nelielu rožu dzimtas augu, kura kātiņš nolīcis no sarkanbrūnā kausa smaguma — tā ir pļavas bitene. Garos, koksnainos cigoriņu kātus izraibinājuši lieli zili ziedi. Upju krastmalu krūmājos zied apiņi. Ūdeņu piekrastēs zied vilkvālītes, kalmes un niedres. “Zied” arī pats ūdens. Bieži piekrastē var atrast sārtās ziedu piramīdās kuplojošos vītolu vējmietiņus, kuros labprāt mīl “ganīties” bites un tauriņi. Nelielo upju ūdeņi gandrīz pilnīgi izžuvuši. Lēnāko un dziļāko līču piekrastes augi vareni salakstojuši, un, lai gan spēcīgā smarža nepārprotami liecina par piparmētru klātbūtni, pašus augus starp daudzajiem tik līdzīgajiem atrast nav viegli.

Pats “saldākais” jūlija notikums ir dažādo ogu un augļu nogatavošanās. Purvos ienākušās lācenes un zilenes, mežos mellenes un brūklenes, izcirtumos nogatavojušies sulīgie aveņu augļi, bet dārzos zari līkst zem ķiršu un plūmju smaguma.

Tieši šinī laikā sāk pulcēties baros mājas strazdi un pelēkie meža strazdi, kuri tieši ap šo laiku laimīgi izvadījuši no ligzdām pēdējos mazuļus. Lai gan šo putnu pulku iecienītākā barība ir melnās un sulīgās korintes, tomēr no kārdinājuma pašūpoties ogām pārpilnajos ķiršu zaros tie atteikties nespēj. Bieži izdodas novērot dižknābjus — putnus, kuri laikam gan neko nesaprot no ķiršiem, jo par pašu gardāko kumosu uzskata ogas kauliņā paslēpto kodolu, bet visu pārējo nevērīgi nomet zemē. Lielajam vairākumam putnu rūpes par mazuļiem jau beigušās, to dziesmas arī pieklusušas. Paretam virs laukiem vēl ieskanas ķīvītes žēlabainais sauciens, augstu mākoņos vēl cīruļi vītero un pļavās griezes pļaujai “izkaptis griež”. Meža putnu mazuļi pamazām apgūst savas dziesmas. Nereti gadās izdzirdēt nedrošu, saraustītu melnā meža strazda, sarkanrīklītes vai paceplīša jaunuļa balsi. Pieklusušas trokšņainās kaiju kolonijas. Paretam purvā iekliedzas dzērves, savus pusaugu mazuļus gādīgi vadādamas. Melno un balto stārķu un lielo plēsīgo putnu ligzdas mazuļi vēl nav pametuši — tiem vēl kādu laiku jāpakrāj spēki pirmajam lidojumam.

Nekaunīgi un uzbāzīgi šinī laikā kļuvuši dunduri un mušas. Zirgam nepalīdz pat viņa kuplā aste, lai vienu spētu aiztriekt, bet, lūk, pelēkais mušķērājs it viegli tiek galā ar vienu akleni pēc otra.

Karstās jūlija dienas ir “dzimšanas” laiks pļavas ķirzakām. Pavisam sīciņas tās izšķiļas no jau jūnijā izdētajām, drošā vietā paslēptajām olām. Jūlija beigās satrunējušu celmu un akmeņu kaudžu slēptuvēs mazuļus dzemdē odzes.

Mazie lapsēni jūlijā jau ir krietni paaugušies, kļuvuši tikpat rudi kā to vecāki un arvien biežāk iznāk no alas, lai pasildītos saulītē. Pavisam nesen savus mazuļus beigusi zīdīt jenotsuņu māte, bet nu tie jau ir spējīgi baroties ar vecāku pienesto barību.

Savaldīgas ir vasaras naktis. Vai esat pabijuši nakts rasas pielietā pļavā, purvā vai mežā? Šinī laikā noteikti izdosies ieraudzīt “maldugunis” — rasotā zālē sīpošas liesmiņas. Tie ir jāņtārpiņi — dažādu sugu nelielas vabolītes. Jāņtārpiņu mātīšu pēdējiem trim vēdera posmiem piemīt biohemoluminiscējošas spējas — tikai tā lidojošie tēviņi atrod zālē rāpojošās mātītes. Runā, ka jāņtārpiņu gaismā varot pat grāmatu lasīt, ja noliekas uz vēdera rasotajā zālē…

A. Eglītis