Rabarberi (Rheum rhaponticum) ir daudzgadīgi sūreņu dzimtas dārzeņi. Uzturā izmanto lapu kātus. Rabarberi ir arī seni ārstniecības augi. To dzimtene ir Ķīna, Tālie Austrumi, Sibīrija, Altaja novads. Latvijā rabarberi sākti audzēt 18. gadsimta beigās. Augu vērtību nosaka vitamīni, minerālsāļi un organiskās skābes. Kātos visvairāk ir P vitamīna (80 mg%). Ir arī C vitamīns (10—15 mg%) un karotīns (0,06—0,1 mg%). No minerālvielām visvairāk ir kālija, kalcija un magnija savienojumu. Rabarberu kātu enerģētiskā vērtība ir 67 kJ. Kātos ir ābolskābe, citronskābe un skābeņskābe. Uzturā nevēlama ir skābeņskābe, kas augos palielinās vasaras otrajā pusē. Skābi samazina, rabarberus vārot cietā ūdenī, kam pievienots nedaudz kaļķa. No rabarberu kātiem gatavo kompotu, ķīseli, biezeni, džemu un dažādus konditorejas izstrādājumus. Saknes izmanto ārstniecībā, tās ievāc rudenī no 2—3 gadus veciem augiem un lieto kā caurejas līdzekli, ja ir hronisks vēdera aizcietējums, kā arī gremošanas un ēstgribas uzlabošanai. Tautas medicīnā tās izmanto kā žultsdzinēju līdzekli, ja ir kuņģa iekaisums un pret aterosklerozi. Ārīgi — pret galvas sāpēm (apsien ap galvu jaunas lapas).

Rabarberi veido ceru, kurā ir 6—8 lielas lapas ar 30—60 cm gariem kātiem. Trešajā, dažkārt arī otrajā augšanas gadā sāk veidoties ziedstublājs, tā garums sasniedz 1—2,5 m, ziedi ir iedzelteni vai balti.

Rabarberi ir aukstumizturīgi augi, tie pacieš – 15 oC salu, bet zem sniega segas pat – 20 oC un vairāk. Taču pavasarī plaukšanas laikā var apsalt pumpuri, ja ir – 5 oC.

Rabarberi ir daudzgadīgi augi. Ja tos labi kopj, tie aug un ražo bez pārstādīšanas 10 gadus. Tomēr labākas ražas iegūst, ja tos pārstāda ik pēc 6 gadiem. Rabarberus jācenšas stādīt mitrā augsnē. Tie slikti aug, ja ir augsts gruntsūdens. Vēlamais gruntsūdens dziļums — vismaz 70 cm. Rabarberiem vajadzīga vidēji smaga mālsmilts augsne, kas ir labi iekopta un bagātīgi satur trūdvielas. Vieglā smilts augsnē rabarberi sāk agrāk ražot, taču ir īsāks to ražošanas mūžs. Vēlamais augsnes skābums ir pH 5—6,5. Agras ražas ieguvei iteicams izvēlēties no valdošiem vējiem aizsargātu vietu. Sagatavojot augsni, rudenī iestrādā 70—80 g/m2 komplekso minerālmēslu. Kūtsmēslus iestrādā stādīšanas laikā: izrok 40×40 cm lielu un 30—35 cm dziļu bedri, ieber 2 dakšas sadalījušos kūtsmēslu, virs tiem uzber augsnes kārtiņu un stāda rabarberus (sevišķi labi ir zirga mēsli).

Ja rabarberus pavairo ģeneratīvi, — no sēklām izaudzē dēstus, ja veģetatīvi, — dala vecos cerus. Sēklas izsēj aprīļa vidū dārzā rūpīgi sagatavotā augsnē 20 cm attālās rindiņās. Kad ir attīstījusies pirmā lapa, stādus retina, atstaj tos, kuriem kāti ir sarkanā krāsā. Dēstu izlasi turpina visu vasaru.

Dēstus ražas ieguvei stāda pavasarī. Ja rabarberus pavairo veģetatīvi, izmanto 6—8 gadus vecus cerus. Tos izrok, kad augsne ir atkususi. Ceru ar lāpstu sadala tā, lai katrai saknes daļai būtu vismaz viens pumpurs. Tomēr vislabāk stādīšanai der tās saknes, kuras ņemtas no vecās saknes malējās daļas. Tās dod par 15—20% lielāku ražas pieaugumu un mazāk veido ziedstublājus. Saknes stāda tūlīt pēc sadalīšanas. Tās var mazliet saulē un vējā apžāvēt, lai griezuma rēta pārvilktos ar epidermas kārtiņu. Saknes stāda 90×90 cm vai 100×100 cm attālumā citu no citas. Saulainās vietās tās var stādīt biežāk. Piemērotākais laiks — maija vai augusta sākums. Pavasarī stādītie rabarberi ražo ātrāk un raža ir lielāka.
Dēstus stāda tā, lai pumpuri būtu vienādā dziļumā ar augsnes virskārtu. Ja iestāda dziļāk, pumpuri saplūst, bet sekli iestādītie sažūst. Augus aplej. Kad ūdens iesūcies, augsni nosedz ar kūdras kārtiņu. Pirmajā gadā rabarberu stādījumos irdina augsni, ravē nezāles. Sausā laikā tos laista. Rudenī, kad augsne sāk sasalt, piesedz ar skujām vai salmainiem kūtsmēsliem. Otrā gada pavasarī arī irdina augsni, taču sekli, lai neievainotu pumpurus. Augsni nedaudz pierauš. Sevišķa nozīme augsnes pieraušanai ir trešajā gadā, tad rabarberu kātiem ir maigāka garša un tie ir sulīgāki. Sākot ar otro audzēšanas gadu, regulāri izlauž ziednešus. Tos ar roku saņem no pamatnes, pagriež un rauj uz augšu, bet sakni pie pumpura pietur ar kāju.

Trešā gada pavasarī, sniegam kūstot, augus papildus mēslo ar neatšķaidītu vircu (3—4 l augam). Tādu pašu organisko mēslojumu rabarberiem dod visos turpmākajos gados. Trešajā un ceturtajā gadā pēc pirmās ražas novākšanas apkārt rabarberu ceriem nedaudz atrauš augsni un ieliek kūtsmēslus, tad augus atkal aprauš ar augsni. Jūnija vidū, pēc otrreizējas ražas novākšanas, apkārt rabarberu ceriem apkaisa kompleksos minerālmēslus, pēc tam tos viegli ar kapli iestrādā (vienam ceram 30—40 g). Rabarberus sāk laistīt maija vidū un turpina visu jūniju, laista vismaz 2 reizes nedēļā, uz vienu ceru izlej 10—15 l ūdens.

Pareizi kopti rabarberi reti slimo un tos maz bojā kaitēkļi. Vecākiem rabarberu ceriem un lapām var parādīties plankumainība. Šo slimību apkaro ar 1—1,5% Bordo šķidrumu vasaras otrajā pusē.

Rabarberu ražu sāk vākt otrajā gadā pēc stādīšanas pa 2—3 kātiem no cera. Turpmākajos gados novāc visus izaugušos, atstāj tikai 3—4 kātus.

Agrākas ražas ieguvei ceturtajā gadā pēc sniega nokušanas virs rabarberu ceriem var uzlikt mazgabarīta plēvju tunneļveida segumu. No metāla stieplēm vai plastmasas caurulēm izveido 70—80 cm augstu lokveida karkasu, to pārvelk ar plēvi, malas ierok augsnē. Segumu galus atstāj vaļā. Ražu tad var iegūt 10—12 dienas agrāk. Tiem pašiem ceriem otrajā gadā nav ieteicams uzlikt plastmasas plēvi, jo tad augi ātri noveco, kāti aug tievi. Arī tad, ja rabarberus kopj rūpīgi, pēc 8—10 gadu augšanas vienā vietā to raža sāk samazināties, tāpēc tie jāpārstāda.

Audzēšanai ir piemērotas rabarberu šķirnes ‘Ogres 13’ un ‘Tukuma 5’. Šķirne ‘Ogres 13’ ir agrīna, ar resniem kātiem, gandrīz neveido ziednešus. Šķirne ‘Tukuma 5’ salīdzinājumā ar ‘Ogres 13’ ir vēl agrīnāka, bet tievākiem kātiem, kas ir sārti un saldāki. Mazdārziņos var audzēt arī šķirni ‘Aveņsārtie’, to kāti ir tumši sarkani, saldenskābi, bet raža nav liela. No šķirnes ‘Ogres 13’ katra cera trešajā un ceturtajā gadā var iegūt 4—6 kg ražas.

E. INDRIKSONS