Izmēģinājumu rezultāti rāda, ka kūtsmēsli dod lielāku ražas pieaugumu, ja tos iestrādā rudenī. Izņēmums ir ziemāji. Ja to priekšaugs nav saņēmis kūtsmēslus, tad tie jādod vasarā, kad gatavo zemi rudens sējai. Kūtsmēslu iestrāde pavasarī neattaisnojas, jo aizkavē darbus, kā arī, kūtsmēslus neiearot, bet iekultivējot, tie tiek iestrādāti tikai daļēji un sekli. Tādējādi kūtsmēslu sadalīšanās arī ir tikai daļēja, jo neatbrīvojas tur esošās barības vielas, tās nenonāk pie augu saknēm. Bieži vien pavasaros izārdītie kūtsmēsli netiek tūlīt iestrādāti, tie ātri žūst, gaisā aizplūst viegli šķīstošais slāpeklis, atmirst baktērijas.
Pavasarī labi sadalījušos kūtsmēslus bieži iestrādā kartupeļiem, lopbarības bietēm, kāpostiem. Tomēr izmēģinājumos iegūtā raža rāda, ka arī šajā gadījumā rudenī iestrādātie kūtsmēsli dod par apmēram 75% lielāku sakņu ražas pieaugumu. Kūtsmēsli jālieto tikai sakņaugu laukiem, ziemājiem un kultivētām ganībām, — tā lai tie dotu vislielāko labumu. Sakņaugiem kūtsmēsli jāiestrādā rudenī pirms aršanas, ziemājiem — augsni gatavojot vai rudenī priekšaugam, bet ganībām — agri pavasarī vai rudenī. To var izdarīt katrā saimniecībā, jāmaina tikai lauks, kur kūtsmēslus kraut, t.i., kūtsmēsli jānokrauj uz tiem laukiem, no kuriem ražu vāks nākamajā gadā.

Kūtsmēsli jāsakrauj kaudzēs, zem tām nedrīkst būt sniegs, jābūt kūdrai, salmiem vai rudenī sagatavotai zemei no tā paša lauka apmēram 10—15 cm biezā slānī. Kaudzi apsedz ar 10 cm biezu kūdras vai zemes kārtu. Kaudžu attālumi atkarīgi no kūtsmēslu daudzuma un kaudzes tilpuma. Pareizs kaudžu attālums ir mēslu ārdītāja vienas kravas iztukšošanas attālums. Kaudzes atstāj līdz ziemāju augsnes gatavošanai, bet sakņaugiem — līdz rudens aršanai. Pavasarī ap kūtsmēslu kaudzēm sazeļ nezāles, tās nopļauj ar izkapti pirms nogatavojas to sēklas vai apmiglo ar herbicīdiem.

Lai kūtsmēslus iestrādātu, ir vajadzīgs mēslu iekrāvējs, 2—3 mēslu ārdītāji (atkarībā no iekrāvēja jaudas) un 2 traktorarkli. Ar šādu tehniku mēslus var izārdīt un tanī pašā dienā ieart.

Kūtsmēsli jālieto optimālās devās, ko nosaka pēc to krājumiem. Ar kūtsmēsliem jāmēslo visi lauki ik pēc 3—4 gadiem vai (sliktākā gadījumā) pēc 5—6 gadiem. Kūtsmēslu deva nav jāpārspīlē. Nav nozīmes vienā reizē dot 80—100 un vairāk tonnu uz ha, jo kūtsmēslu ietekme ir jūtama tikai 2—3 gadus. Labāk lietot mazākas devas, bet biežāk. Ziemājiem ieteicams dot 30—40 t/ha, bet sakņaugiem — 50—60 tonnas uz hektāru.

Intensīvajā tehnoloģijā liela loma ir arī minerālmēslu pareizai lietošanai. Minerālmēslu tīrviela — N+P2O5+K2O.
Saimniecībām, kur sistēmas “Augsne—raža” pakalpojumus nevar izmantot, iesaku vienkāršu aprēķinu — pēc agroķīmisko kartogrammu un plānoto ražu datiem. Vajadzīgo PK daudzumu aprēķina pēc iznesām. Fosfora minerālmēslu devu aprēķina šādi: ja augsnē fosfora ir ļoti maz, tad tas jādod 2 plānoto ražu iznesu apjomā; ja fosfora ir maz, tad jādod 1,4—1,8 iznesas; ja fosfora daudzums ir vidējs — 1,2—1,6 iznesas; ja fosfora pietiek — 1 iznesa. Kālija minerālmēslu devas aprēķina šādi: ja kālija augsnē ir maz, jādod 1,8—2,0 iznesas; ja kālija daudzums ir vidējs — 1,4—1,6 iznesas; ja kālija pietiek — 1 iznesa.

Kaut arī agronomi aprēķina optimālās minerālmēslu devas, tomēr tālākā rīcībā bieži pieļauj kļūdas. Lai taupītu degvielu, laiku un nesablietētu augsni, minerālmēslus vajadzētu sajaukt un izsēt vienā reizē. Bet, ja mēslu sajaukšanai nav tehnikas un darbaspēka, tos nejauc nemaz (pareizi dara) vai arī sajauc nepilnīgi. Ja izsēj nepilnīgi sajauktus minerālmēslus, izdara divas kļūdas. Pirmā — iznieko minerālmēslus, jo ražas lielumu nosaka tas barības elements, kura ir vismazāk. Sējot šādi sajauktus minerālmēslus, vietām birst vai nu fosfora vai kālija minerālmēsli, vietām — abi. Bet tur, kur birst viens mēslojums, raža nevar būt liela. Neaizmirsīsim vecu bioloģijas patiesību: “Viens barības elements nespēj aizstāt otru barības elementu.” Otra kļūda — tiek sabojāta augsne, jo nevienmērīgi izsēto mēslojumu ar darbarīkiem nevar vienmērīgi izkliedēt. Nevaram arī iegūt viendabīgu augsnes paraugu, kas atbilstu augsnē esošajiem barības elementiem.

Dažreiz traktoristi, lai taupītu degvielu un laiku, izsēj minerālmēslus ar lielākām atstarpēm nekā pieļauts. Rezultātā daudzas slejas ir bez mēslojuma. Lai to novērstu, RUMA izsējas norma ir mazliet jāsamazina un jābrauc tā, lai minerālmēsli pārsegtos iepriekš izsētajiem par 50—60 centimetriem.

Fosfora sausos un kālija minerālmēslus jāsēj rudenī, jo augsnes blīvēšanu var novērst ziemas sals. ŠAP — šķidro amonija polifosfātu — sēj ziemājiem pirms to sējas, bet sakņaugiem — pavasarī pirms augsnes kultivēšanas. ŠAP var izsēt arī rudeņos, tikai smagākās augsnēs un vēlāk.

Fosfora un kālija minerālmēsli jāsēj atsevišķi, slāpekļa minerālmēslus — amonjaka ūdeni un bezūdens amonjaku — var iestrādāt gan rudenī, gan pavasarī. Ja augsnes temperatūra ir zemāka par 10 oC (nitrifikācijas procesi ir palēnināti vai pilnīgi nenotiek) un pēc mehāniskā sastāva augsne ir smagāka, šķidros slāpekļa mēslus var iestrādāt rudenī (N zudumi būs mazi), tomēr siltākā laikā un vieglākās augsnēs būs lieli slāpekļa zudumi. Sausos slāpekļa minerālmēslus izsēj pavasarī — virsmēslojumā — ziemājiem un kultivētām ganībām un pamatmēslojumā — ar iestrādi — vasarājiem un sakņaugiem. Intensīvā tehnoloģijā slāpekļa minerālmēslu devu lielumi jāplāno pēc plānoto ražu iznesām, tomēr tie graudaugiem nedrīkst pārsniegt 90 kg N uz hektāru. Ar šo slāpekļa mēslojumu devu (90 kg N/ha), to dodot dalītā veidā, varēs iegūt līdz 50 cnt/ha graudu.

Graudaugiem ar zāļu pasēju slāpekļa minerālmēslu un sēklas izsējas normas jāsamazina. Sakņaugiem un kultivētām ganībām slāpekļa mineralmēslu devas ir lielākas (pēc plānotām ražu iznesām) un dodamas dalītā veidā.

Ja N paredzēts līdz 50 kg/ha, to vajag izsēt visu uzreiz cerošanas fāzē amonija salpetra veidā. Ja N deva paredzēta virs 50 kg, tad pirmajā mēslošanas reizē jādod puse no šīs devas, bet otra puse — šķidrā veidā kā karbamīda un amonija salpetra maisījums un pesticīdi pēc vajadzības.

J. LAGANOVSKIS,
lauksaimniecības zinātņu kandidāts