Krievijas impērijā oficiāli lietoja vecā stila jeb Jūlija kalendāru. Pēc vēstures datiem, Krievijas pakļautībā Vidzeme nonāca jau 1710. gadā — Ziemeļu kara laikā, tāpēc arī tur laika rēķinus veica pēc vecā kalendāra.

Latgale tai laikā bija Polijas kolonija un Krievijas impērijā tika iekļauta Polijas dalīšanas rezultātā 1772. gadā, bet Kurzemes hercogiste 1795. gadā. Latgalē un Kurzemē līdz 1795. gadam laika skaitīšanu veica pēc jaunā stila jeb Gregora kalendāra.

Tā senie latvieši, dzīvodami abos Daugavas krastos, svinēja svētkus pēc jaunā un vecā kalendāra līdz 1795. gadam, kad oficiāli noteica visā Latvijā laika rēķināšanai lietot Jūlija kalendāru — pēc Krievijas parauga.

Bija nepieciešams arī zemniekiem iemācīt skaitīt dienas, lai tie regulāri svētdienās apmeklētu baznīcu. Mācītājiem sprediķis bija jālasa latviešu valodā, un arī kalendāru sastādīšanu latviešu valodā šai laikā veica mācītāji.
Jelgavā — Kurzemes hercogistē — izdotajiem kalendāriem “Veca un jauna laika grāmata” ir bijuši literāri pielikumi, kā arī pamācības veselības kopšanas jautājumos.

Ar 1782. gadu “Vidzemes kalendāru” sastādījis un izdevis Rubenes draudzes mācītājs Kristofs Harders. Kalendārā ievietoti arī nedēļas dienu nosaukumi.
Latgales zemniekiem laika skaitīšanas palīglīdzeklis bija kalendārijs, kas 1730. gadā ievietots Viļņā iespiestā Lūgšanas grāmatā. Tā šai laikā visā Latvijā sāka plaši izmantot kalendārus.

Kalendāriem pievienotajos literārajos pielikumos bija iespiestas arī pasakas un — kā parasti pasakās — labais tiek atalgots, bet ļaunais saņem sodu.

Ne visiem bērniem ir vienādi raksturi, temperaments, emociju pakāpe un iztēle, bet pasakas visiem tiek stāstītas un lasītas vienādas.

Janvārī, februārī un martā dzimušie lielākoties esot flegmatiķi — viņi ir pēc dabas kūtrāki, gausāki, ar grūtāku uztveri, bet jūtīgi un ātri apvainojas. Ja pasakā attēlotie notikumi bērnu uztrauc un ja tas baidās palikt mājās viens, tad nepieciešams pasakas saturu mazliet pamainīt. Šiem bērniem patīk pasakas par princesēm un tādas, kur ļauno darbu ir mazāk, bet vairāk skaistā un priecīgā.
Aprīlī, maijā un jūnijā dzimušie bērni mēdzot būt holēriķi. Viņi ir dedzīgi, enerģiski, bet arī ātri uzbudināmi un visu dzirdēto iztēlojas dabā. Viņiem patīk pasakas par zvēriem un arī paši dzīvnieki. Tie daudz domā par dzirdēto un naktī pēc uztraucošām pasakām nemierīgi guļ. Viņiem mazotnē nevajadzētu stāstīt plaši izplatītās latviešu tautas pasakas par elli un velniem. Dažkārt jāpārmaina arī citu pazīstamo pasaku saturs.

Melanholiķi esot jūlijā, augustā un septembrī dzimušie bērni, viņi ir diezgan bieži nomākti, skumji un nav tik kustīgi, bet gudri un mērķtiecīgi. Pasakas klausās labprāt, bet mazāk pārdzīvo, un viņiem droši var stāstīt tādas, kādas sacerētas senajos laikos. Pasakas tēlos viņi nemēdz iedzīvoties, nepārdzīvo un naktī guļ mierīgi.

Sangviniķi ir dedzīgi, kustīgi un dzīvespriecīgi. Uzskata, ka tādi ir oktobrī, novembrī un decembrī dzimušie bērni. Viņi ir neatkarīgi, ar attīstītu pienākuma apziņu. Necieš bērnībā pasakas ar nepatīkamu saturu un pat pieprasa pārveidot tās, ja vienreiz dzirdējuši pārmainītā veidā. Tā, piemēram, “Septiņos kazlēnos” viņi negrib, ka vilks kazlēnus aprij, un arī vilku nevajag nogalināt, bet pasakām jābūt tikpat dzīvespriecīgām, kādi ir viņi paši.

Nav teikts, ka februārī dzimuši bērni nevarētu būt melanholiķi, vai augustā dzimušie — sangviniķi, bet svarīgi ir izprast bērna raksturu un pēc iespējas saudzēt viņu nervu sistēmu — vismaz bērnībā.