Plūmes aug viscaur zemeslodes ziemeļu puslodes mērenajā joslā. Plūmēm kā ātraudzīgiem un augstražīgiem augļu kokiem pēdējos gados Latvijas dārzos pievērš izcilu vērību. Augļu dārzu platībā tās ieņem otro vietu tūdaļ pēc ābelēm.

Plūmes aug kā krūmi un koki, to mūžs ir 18—30 gadi. Sakņu sistēma ir sekla un kupla, seklāka nekā ābelēm un bumbierēm. Kailsala ziemās saknes var apsalt vai pilnīgi izsalt (ja sakņu zonā t zemāka par — 12 oC). Daudzas plūmju šķirnes veido sakņu atvases. Kultūršķirnes, kas aug uz savām saknēm un veido sakņu atvases, var pavairot ar šīm atvasēm bez potēšanas. Pumpuri ir vienkārši. Gan ziedkopas pumpuri, gan augumpumpuri ir dalīti. Ziedkopas pumpurā ir 1—5 ziedi, ziedam ir 5 kauslapas un 5 vainaglapas. Pumpuri attīstās lapu žāklēs, bieži grupās pa 2—5 uz vidēji gariem dzinumiem, kā arī uz vecākiem augļzariem. Uzzied pirms lapu plaukšanas vai lapām plaukstot.

Auglis — viensēklas kaulenis, ovāls, bumbierveida vai apaļš, dzeltenā, zaļā vai sarkanā krāsā. Raža var sasniegt līdz 100 kg no koka. Augļi ir diētiski vērtīgi, tos lieto arī ārstniecībā. Uzturā izmanto svaigus, saldētus vai žāvētus, pārstrādā ievārījumos, kompotos, marmelādēs, sulās, konditorejas izstrādājumos. Augļos ir 16,8% šķīstošās sausnas, līdz 40% A vitamīna, līdz 11 mg% C vitamīna, 11,1% cukura, 1,01% titrējamās skābes, 0,13% miecvielu un krāsvielu, 0,11% slāpekļvielu, 0,4% pelnu.

Pasaulē pazīstamas apmēram 35 plūmju sugas, no kurām šķirņu veidošanā piedalījušās 12 sugas: māju plūme, mazā plūme, ērkšķu plūme, Kaukāza plūme, Amerikas plūme, Amerikas dārza plūme, Kanādas plūme, Usūrijas plūme, Ķīnas plūme, savvaļas zosu-auzu plūme un Simona plūme. No šīm sugām izveidotas pasaulē sastopamās 3000 plūmju šķirnes, no kurām pašlaik audzē 150—200 šķirnes. Latvijā rajonētas 9 plūmju šķirnes. Mūsu dārzos audzētās plūmju šķirnes ir izveidojušās no mājas plūmes, vienīgi šķirne ‘Skoroplodnaja’ ir sarežģīts hibrīds, ko ieguvis H. Jeņikejevs.

Pasaules selekcionāri ir daudz strādājuši, lai izaudzētu salizturīgas plūmju šķirnes. Tas zināmā mērā ir izdevies. Kontinentāla klimata apgabaliem — Kanādai, Sibīrijai un Tālajiem Austrumiem ir izaudzētas salā izturīgas plūmju šķirnes. A. Kizjūrins no Kanādas plūmes ir izdalījis vairākas plūmju šķirnes (‘Juteka’, ‘Toka’, u. c.), kuras sekmīgi kultivē Omskas un Čeļabinskas apgabalos.
Tālajiem Austrumiem piemēro tās plūmju šķirnes ‘Mandžūrijas skaistuli’, ‘Mandžūrijas melnplūmi’ un citas izaudzējis N. Tihonovs, un tās Austrumsibīrijā labi pārcieš —50 oC salu. Krustojot Usūrijas plūmi ar smilts ķirsi un N. Hansena ķiršplūmēm, viņš ieguvis kontinentālā klimatā ziemcietīgas, ātraudzīgas un ļoti ražīgas šķirnes — ‘Desertnaja’, ‘Novinka’ un ‘Juta’. Taču mūsu klimatā lielākā daļa šo šķirņu, kam īss dziļā miera periods, atkušņiem bagātās ziemās iet bojā jau nelielā salā. Mūsu apstākļos tām nozīme varētu būt vienīgi tālākā selekcijas darbā kā augstas sala izturības donorēm. Mājas plūmju šķirņu selekcija ir sekmējusies J. Finajevam Kuibiševas izmēģinājumu stacijā, kur izaudzēta salizturīga plūmju šķirne ‘Volžskaja krasavica’. Ievērojamus panākumus salizturīgu plūmju šķirņu izaudzēšanā guvuši arī mūsu ziemeļu kaimiņi, igauņu selekcionāri J. Eslons, A. un E. Jaama Polli dārzkopības izmēģinājumu stacijā. Pārbaudot igauņu šķirņu ziemcietību Ogres dārzkopības izmēģinājumu stacijā bargajā 1986./87. gada ziemā, V. Jekovics konstatēja, ka labu salizturību izrādīja ‘Polli viljakas’, ‘Vilnor’, ‘Vikana’ un ‘Julius’. Vērtējot pēc 5 punktu sistēmas (kur 5 punkti ir salā nebojāts koks) minētās šķirnes ieguva 4 punktus, kamēr mūsu apstākļos salā diezgan izturīgā ‘Latvijas sarkanā olplūme’ — tikai 3 punktus.

Kaut selekcijas sasniegumi pamazām kāpina plūmju ziemcietību, taču mums vēl arvien trūkst salizturīgu plūmju šķirņu, kas pārciestu barga sala ziemas,
tādēļ ziemcietības kāpināšanai jāizmanto arī agrotehniskas metodes, un tās būtu: salā jutīgās šķirnes jāpotē izturīgu šķirņu vainagos; stādījumi jāiekārto no patsakņu plūmju atvasēm; potēti stādi jāpārveido par patsakņiem; plūmes jāaudzē ar zemiem stumbriem vai krūma formā.

Ābelēm un bumbierēm ievērojamu ziemturīgāko daļu — stumbru aizstājot ar salā izturīgu stumbrveidotāju šķirni. Taču plūmēm salā izturīgu stumbrveidotāju nav. Autora pētījumos barga sala ziemas vislabāk pārcieta ‘Pärnu sinine’. Atsevišķos gadījumos arī vietējās ‘Būkas’ ir attaisnojušas šo mērķi, un iesāktais darbs jāturpina.

Vietējo patsakņu plūmju audzes lauku sētās ir sastopamas visā republikas teritorijā. Pēc barga sala ziemām salā cietušie koki ataug no sakņu atvasēm un vietējo patsakņu plūmju “birzis” saglabājas no paaudzes uz paaudzi. Iekārtojot plūmju stādījumus vidus un austrumu zonā, kur klimats bargāks, nav vēlams stādīt potētus stādus, bet gan atvases no patsakņu plūmēm. Sakņu atvases bagātīgi attīsta ‘Latvijas sarkanā olplūme’ (Varakļānu klons), ‘Latvijas dzeltenā olplūme’, ‘Kārsavas plūme’, ‘Būkas’ u.c. Ja nav patsakņu stādu, par patsakņiem var pārveidot arī potētus kokus. Tad izvēlas plūmju stādu ar zemu vainagu. Stādāmo bedri rok lēzenu, kā tas redzams attēlā. Stāda vainagu, kas veido krūmu, novieto bedres centrā pie mieta, bet saknes atvirza uz malu, bedres dziļākajā daļā. Stādot uzber augsni saknēm un stumbra apakšējai daļai. Vainagzari atrodas lēzenā bedrē, kuru augšanas laikā, kad no vainagzariem jau izveidojies krūms, pakāpeniski piepilda ar augsni. Iestādīto kociņu zarus apgriež, saīsinot uz pusi. Otrs paņēmiens, kā potētu stādu pārveidot par patsakni, ir padziļināta stādīšana. Stādu bedrē novieto tā, lai potes vieta pēc iestādīšanas atrastos augsnē un uzpotētā šķirne izveidotu savas saknes. Citi augļu koki ir jutīgi pret padziļinātu stādīšanu, bet plūmes, iestādītas 12—15 cm dziļāk nekā augušas kokaudzētavā aug ļoti labi un daudzas šķirnes 2 vai 3 gados izveido savas saknes. Smilšainās, dziļi sastrādātās augsnēs var stādīt 18—20 cm dziļi, bet mālainās augsnēs stādīšanas dziļums jāsamazina līdz 8—10 cm. Izmēģinājumos ir pierādījies, ka daudzas plūmju šķirnes, augdamas uz savām saknēm, ir daudz ražīgākas un koki sasniedz lielāku vecumu. Audzējot plūmes ar zemu stumbru vai pat bez stumbra — krūmā, var izvairīties no stumbra bojāšanās salā. Krūma un zemstumbra augļu kokiem ātrāk izveidojas vainags, tie sāk agrāk ražot un dod lielākas ražas ar labākas kvalitātes augļiem. Krūmā audzētas plūmes vainaga pamatdaļu, ja ir ļoti zema temperatūra, var apbērt ar sniegu vai citādi piesegt.
Plūmju stādījuma iekārtošanai izvēlas paaugstinātu, no vējiem aizsargātu vietu, vislabāk ar slīpumu uz dienvidaustrumiem vai dienvidiem. Ja trūkst vēja aizsargstādījumu, tos iekārto. Plūmēm piemērota pietiekami mitra, ar trūdvielām bagāta mālsmilts vai smilšmāla augsne, tās reakcija vēlama neitrāla vai vāji skāba — pH 6—7,5. Gruntsūdenim jābūt ne augstāk par 1 metru. Augsni sastrādā līdz 50 cm dziļi, iestrādā 5—8 kg/m2 kūtsmēslus vai kūdras un kūtsmēslu kompostu, un 18—20 g/m2 fosfora un kālija tīrvielas. Stāda agri pavasarī pirms pumpuru briešanas — lauku sētu dārzos 3×5 m, mazdārzos 3×3 m attālumā, vai vienā rindā 3 m koku no koka. Pašneauglīgām šķirnēm līdzās stāda labas apputeksnētājas. Iestādītos kokus apgriež. Apakšējo skeletzaru atstāj 30—40 cm garu, bet pārējos zarus apgriež vienādā augstumā ar apakšējo. Vadzaru saīsina 18—20 cm augstāk par skeletzariem. Turpmākajos gados vainagu veido kā retināto posmu vai kombinēto vainagu. Seklā plūmju sakņu sistēma izvietota vienādā dziļumā ar kuplajām stiebrzāļu un nezāļu saknēm. Konkurences cīņā zaudētājas allaž ir plūmes, tādēļ apdobes nekopjot, stādījums ļoti panīkst. Lai kultūra sekmētos, apdobēm visu koka mūžu jābūt tīrām no nezālēm, augsne sistēmātiski jāirdina. Apdobes lielums stādīšanas gadā ir 1 m2, otrajā gadā — 4 m2, trešajā gadā — 9 m2. Tā kā plūmju sakņu sistēma ir par 1/3 garāka nekā vainaga projekcija, turpmākajos gados jākopj visa stādījuma platība. Kopjot apdobes, augsne bieži jākaplē, sekli jāaprok vai jāsafrēzē.

Stādījums jāmēslo. Ik gadu uz katru m2 dod 8—10 g P2O5, 20 g K2O un 12 g N. Ik pēc trim gadiem minerālmēslus aizstāj ar 5—6 kg/m2 kūtsmēslu vai kūdras un kūtsmēslu kompostu. Kūtsmēslus, kāliju un fosforu dod rudenī, slāpekli — agri pavasarī. Pārbagāti ražotājām šķirnēm augļaizmetņi obligāti jānormē, izplūcot 1/3—2/3 no aizmetņu daudzuma. Veģetācijas periodā plūmēm nepieciešams daudz saules un siltuma. Aukstās, mitrās vasarās augšana ieilgst, audos uzkrājas pārziemošanai vajadzīgās rezerves vielas, augļos mazāk cukura, tiem ir sliktāka garša. Ziemā vispirms apsalst ražas novājinātie augļzari, arī spēcīgo dzinumu galotnes, kas vēlu beidz augt. Stiprākā salā nosalst stumbra un skeletzaru miza sniega virsmas līnijā un koks iet bojā. Jaunākos kokus atjauno no stumbra lejas daļas, ko no sala pasargājis sniegs. Ziemas otrā pusē plūmēm bieži izsalst ziedpumpuri, kas izraisa daļēju vai pilnīgu ražas zaudēšanu. Tā kā ziemcietību viskrasāk samazina pārbagātas augļu ražas, to normēšana, it sevišķi vēlīnām šķirnēm, ir obligāta. Nepieciešami arī augu aizsardzības pasākumi — savlaicīga slimību un kaitēkļu apkarošana.

J. KĀRKLIŅŠ