Sausos, smilšainos mežos uz zemes, meža trūdos kā saprotrofs pašas pirmās izaug parastās bisītes. Tautā tās bieži dēvē par murķeļiem. To cepurītes ir trauslas, apaļas, vidū tukšas, ar viļņainu, smadzeņu krokām līdzīgu virspusi, no kuras sausā laikā, tās aizskarot, paceļas sporu mākonīši. Tas liecina, ka šīm sēnēm sporas neveidojas kā lielākajai daļai sēņu — cepurītes apakšpusē, bet uz tās virsmas. Kātiņš ir zems, plats, it kā dažādi iespiests.

Parastajās bisītēs ir atrastas indīgas vielas giromitrīns un metilhidrazīns, kas var izsaukt saindēšanos, un tā ne vienmēr beidzas ar izveseļošanos. Iespējams, ka saindēšanās iemesls reizēm ir arī vecas sēnes, jo visā dzīves laikā bisīšu cepurītes ir stingras, skrimšļainas, tādēļ grūti atšķirt vecās sēnes no jaunajām. Pēc sporu nogatavošanās sēnēs notiek bioķīmiski procesi, un tajās rodas līķu indēm līdzīgas vielas. Šo sēņu novārīšana nodrošina tikai daļēju toksīnu noārdīšanos, tādēļ parastās bisītes nav ieteicams pārtikā lietot nežāvētas. Žāvētajās bisītēs, ja tās ir glabātas 6 mēnešus, indīgās vielas sadalās. Uzglabājot žāvētas sēnes, jāraugās, lai tajās neieperinātos kodes. Pēc žāvēšanas ieteicams sēnes sterilizēt karsējot.

Ne tikai parastajās bisītēs ir mušmiru indēm līdzīgās vielas. Arī milzu bisītēs un dažādos rumpučos ir toksiskās vielas, kas pēc uzbūves atšķiras no mušmiru indēm, bet pēc to iedarbības ir stipri līdzīgas. Lai izvairītos no saindēšanās ar šīm sēnēm, mikologs R. Benedikts iesaka tās pārtikā nelietot. Tā, piemēram, Vācijā tirgoties ar parastajām bisītēm ir ar likumu aizliegts jau pagājušā gadsimtā. Parastās bisītes aug ziemeļu puslodes mērenajā joslā. Interesants fakts: jo bisīšu augšanas vieta ir tuvāk ziemeļiem, jo tajās mazāk toksisko vielu. Indīgo vielu koncentrācija parastajās bisītēs ir atkarīga arī no to augšanas apstākļiem. Sausā laikā un sausā vietā augušās bisītes ir mazāk indīgas par mitrā vidē augušajām. Kādēļ tas tā ir, nav noskaidrots.

Visbiežāk ar parastajām bisītēm saindējas mazi bērni, veci cilvēki un grūtnieces. Gadās, ka ar bisītēm saindējas cilvēki, kas bez sliktām sekām šīs sēnes ir lietojuši pārtikā gadiem ilgi.

Saindēšanās pazīmes parādās pēc 6—10 stundām: rodas stipras sāpes aknu rajonā un kuņģī, krampji un dzeltenās kaites pazīmes. Parasti tas ilgst 1—2 dienas. Smagākos gadījumos ir elpas trūkums un murgi. Plaušu darbības traucējumu un sirds nepietiekamības dēļ pēc 5—10 dienām var iestāties nāve. Parasto bisīšu toksīniem ir arī kancerogēnas īpašības, kas ir konstatētas pētījumos ar dzīvniekiem.

Gaišos mežos, krūmājos, zālainās vietās pavasaros aug nosacīti ēdamas sēnas — parastie ķēvpupi un labas ēdamās sēnes — lāčpurni. Ķēvpupiem cepurīte ir zvanveida vai koniska, krokaina pieaugusi tikai ar centrālo daļu pie kātiņa. Kātiņš bālgans, pūkains, sākumā bez dobuma, vēlāk dobs. Pirms lietošanas noteikti jānovāra.

Lāčpurnu raksturīgākā pazīme ir gareniskās krokas uz cepurītes, kuras šķērso šauras šķērskrokas, tā veidojot taisnstūrainus, bišu šūnām līdzīgus iedobumus. Cepurīte, krasi norobežojas no kātiņa un ir saaugusi ar to. Parastā lāčpurna cepurīte ir eliptiska vai olveida, bet reti sastopamā, pļavā augošā smailā lāčpurna cepurīte ir cilindriski koniska, šaurāka un garāka par iepriekšējo.
Kā bisītes, tā lāčpurnus labprāt iepērk mūsu republikā, lai tālāk izdevīgi pārdotu rietumvalstīm. Neslinkosim!

M. EIPURE
V. LŪKINA
A. ŠABĻA