Egle — Meža mātes mīļākā meita, viens no nozīmīgākajiem kokiem Latvijā, pieminēta vairākos simtos latvju dainu. Pastāv uzskats, ka egle saistās arī ar skumjām, jo eglājs ir tumšā krāsā: “Melni, melni tie mežiņi, kā nav melni, egles vien.” Ar skujām kaisa sēru ceļu un pušķo māju. Senči, pavadot pēdējā gaitā aizgājēju, mēdza iecirst eglē krustu kā robežu mirušā dvēselei: nelaiķis atnākot līdz krustam un tālāk vairs neejot.

Egli uzskata arī par dzīvīguma un mūžības simbolu. Ziemzaļās skujas apstiprina uzskatu, ka egle spēj cīnīties pret iznīcību. Svētie koki — arī egle — var palīdzēt cīņā ar ļaunumu. Sena paraža bija kāzās uz jumta uzspraust eglīti kā auglības zīmi. To pušķoja ar dāvanām, un veda garām līgavu.

Skujiņas zīme redzama mūsu ornamentā. Galdnieku darbos skuju raksts bieži izmantots dēlīšu salikumā. No egļu zariem pina zedeņu žogus. Egles izmantoja egļu zaru ecēšām un citiem darbarīkiem. Lai iegūtu izturīgu koksni, skuju kokus cirta jaunā mēnesī. Vārdi “egle” un “eglaine” saistās ar Latvijas upju un vietu nosaukumiem. Egles vārds dots daudziem cilvēkiem.

Egle kā zīme redzama bijušās neatkarīgās Latvijas Republikas trīs pilsētu ģerboņos — Tukuma, Jēkabpils un Subates.

Egles, tāpat kā sievietes, mīl “ģērbties” atšķirīgi. Dabā sastopamas ļoti daudzveidīgas egļu vainaga formas ar dažādu skuju kārtojumu. Nemanāmi nomainās egļu apģērbs: vecās skujas nobirst, jaunas aug vietā. Skuju nomaiņa — vēlākais pēc septiņiem gadiem.

Skujas ir vērtīgs ārstniecības līdzeklis, tajās ir vitamīni, kas Sibīrijas trimdas gados daudziem palīdzēja saglabāt zobus un veselību. No skujām tiek izgatavoti ekonomiski izdevīgi preparāti lopiem, cilvēkiem, kā arī augu aizsardzībai pret kaitēkļiem un slimībām (skuju milti, ēteriskās eļļas, vitamīnu un zobu pastas, piedevas ziepēm utt.) Skujas izmanto rožu krūmu, ilggadīgu puķu, augļu kociņu aizsargāšanai no aukstā vēja un grauzējiem, kā arī augļu sakņu glabātavās kā izolācijas materiālu un aizsarglīdzekli pret pelēm.

Gadā hektārs egļu audzes izdala 5—12 tonnas skābekļa. Egles periodiski pavasaros veido sarkanīgas spurdzes — zied. Ziedēšana jeb dzimumgatavība eglēm iestājas 20—30 gadu vecumā, sevišķi labos augšanas apstākļos — ātrāk. Egļu sēklas putni labprāt izmanto barībai, bet mežu darbinieki — egļu pavairošanai. Žēl, ka labas sēklu ražas ir retas, dažkārt nākas pacietīgi gaidīt gandrīz desmit gadus. Senči rudzu sējā vadījās pēc ticējuma: ja eglēm ir čiekuri, būs laba rudzu raža.
Visskaistākās ir vientuļās, brīvi augošās egles ar veselīgiem blīviem zariem un abpusējām skujām. Stādot egles, nesablīvējiet tās pārāk ciešās grupās. Nedrīkst egles stādīt zem elektrības un sakaru līnijām, tuvu ēkām un liela auguma lapu kokiem, kuri saskarē ar eglēm kropļo to krāšņo ietērpu. Lielāku egļu labākais pārstādīšanas laiks ir vasaras beigas vai rudens sākums. Ar trūdvielām jāuzlabo augsne pietiekami platā un dziļā stādāmā bedrē, kuras lielumam jābūt vismaz apakšējo zaru platumā, bet dziļumam — līdz 1 metram. Jo lielāka būs stādāmā bedre, jo noturīgāka būs egle pret vējgāzēm, veidosies vairāk enkursakņu, koks būs nodrošināts ar rezerves barības vielām. Egles var stādīt arī ziemā ar sasaldētu sakņu kamolu, tad gan rudenī jāizrok un jāsagatavo bedre kociņa stādīšanai.

Egļu grupu ieteicams veidot no dažāda auguma kokiem. Labos augšanas apstākļos egles pārdzīvos vairākas cilvēku paaudzes. Dārzā var augt vectētiņa vai vecmāmiņas stādīta egle kopā ar mazbērnu eglītēm. Egles neveido nomācošu sakņu sistēmu pārējiem augiem, kā tas ir ar bērziem, kļavām, apsēm. Ievērojamā vecumā egļu saknes izaug tikai 5—10 m garumā. Ar egļu saknēm labi sadzīvo sēnes — baravikas, rudmieses, cūcenes u.c.

Ikdienas, kā arī svētku priekam piemājas dārzos un lauku sabiedrisko centru laukumos audzēsim parastās egles — Latvijas cipreses.

Ziemassvētki ir svētki mūžzaļai dabai, cilvēku ticībai. Ir ticējums, ka svētku vakarā, lai redzētu mīļoto, meitas pagalvī lika egles zaru. Ziemassvētku naktī koki it kā runājot, tādēļ aiziesim mežā vai dārzā pie pašu audzētas eglītes un meklēsim savu cerību un laimes zvaigzni. Ticēsim mīlestībai, uzticībai, tautas atmodai… Lai Ziemassvētkos atjaunojas mūsu dvēseles! Bezvēja laikā iedegsim svecītes, nodziedāsim senu dziesmu, atcerēsimies mīļos draugus.

J. VIKMANIS