Iepazīšanās ar vēlziedēm (Colchicum L.) mūs aizved sirmā senatnē, jo tās ir bijušas pazīstamas jau antīkajā Grieķijā un to nosaukums ir saistīts ar teiksmaino Kolhīdu Melnās jūras piekrastē. Kolhīdā ir cēlusies slavenā indes izgatavotāja un burve Mēdeja, Hekates priesteriene, buršanas dieviete un dažādu garu valdniece. Tāpēc auga nosaukumam ir noteikts pamats, jo arī vēlziedes satur indīgu alkaloīdu kolhicīnu, ko izmanto medicīnā. Ne velti senajā Hellādā šo augu sauca par “Ephemoren”, t.i., “vienā dienā nonāvējošais”. Sengrieķu farmakologs Dioskurīds no Anacarbas vēlziedes apraksta savā darbā “Par ārstnieciskajām vielām”, kas tika izmantots vēl viduslaiku Eiropā.

Vēlziežu ģintī ir līdz 50—60 sugu, kas sastopamas Eiropā, Rietumu un Centrālajā Āzijā, kā arī Ziemeļamerikā. Parasti vēlziedes aug plašā areālā, lai gan vairāku vēlziežu sugu pārstāves ir izplatītas ļoti šauros apvidos.

Mūsu apstākļos visplašāk pazīstamā ir rudens vēlziede (Colchicum autumnale L.) Tā ir īpatnējs, rudenī ziedošs krāšņumaugs dārzos, bet vietām ir sastopama arī savvaļā. Līdz šim nav noskaidrots, vai tā ir mūsu florai piederošs relikts no perioda, kad pie mums valdīja siltas, mitras ziemas un sausas vasaras (tas atbilst vēlziežu veģetācijas īpatnībām), vai arī tās ir pārgājušas savvaļā no kultūras stādījumiem. Šīs vēlziedes ir plaši izplatītas Eiropā, kur vietām sava indīguma dēļ tiek uzskatītas par speciāli nīdējamu nezāli.

Rudens vēlziede ir daudzgadīgs augs ar līdz 7 cm garu un 3 cm resnu sīpolu. To ziedi un lapas veidojas zem brūnām segzvīņām. Vēlziežu īpatnība: tās zied rudenī — septembrī, oktobrī — ar vairākiem violeti rožainiem vai baltiem līdz 7 cm gariem ziediem (katram sīpolam). Raksturīgi, ka pat uzziedējis zieds vēl turpina stiepties garumā. Toties lapas un sēklas vēlziedēm attīstās pavasarī. Lapas sasniedz līdz 45 cm garumu un 6 cm platumu, bet pavasara ziedu bagātībā tām nav sevišķas dekoratīvas nozīmes. Vasarā vēlziežu lapas pilnībā atmirst un tās ir jānovāc. Šo veģetācijas īpatnību dēļ vēlziežu stādīšanas vieta ir jāizvēlas ar gudru ziņu. Tām ir nepieciešama saulaina vai arī nedaudz apēnota vieta, kurai tomēr ir jābūt labi redzamai, jo vēlziedes ar savu ziedu bagātību ir dārza rudens krāšņums. Laba vieta vēlziedēm ir zāliena mala, kur to lapas pavasarī neaizsedz pārējos augus, vasarā tās nav manāmas, bet rudenī augs var netraucēti ziedēt. Tomēr zāliens nedrīkst pārklāt to augšanas vietu. Zeme var būt smaga, bet trūdvielām bagāta, dziļi irdināta. Krāšņu grupu iegūšanai rudens vēlziedes stāda jūlijā, augustā grupās vismaz pa trim sīpoliem 15 cm attālumā. Stāda atkarībā no sīpolu lieluma 10 līdz 20 cm dziļumā. Stādāmo materiālu nav ieteicams uzglabāt ilgāk par 20 dienām un arī tad — vēsā, tumšā, vēdināmā telpā.
Vēlziedes mūsu apstākļos ražo dīgstošas sēklas, kā arī veido jaunus sīpolus, ar kuriem tās parasti pavairo. Augot vienā vietā, to grupa kļūst aizvien lielāka, bet, jo tās mazāk traucē, jo vēlziedes krāšņāk zied.

Rudens vēlziedēm ir vairākas varietātes. Varietāte ‘Album’ zied ar daudziem baltiem ziediem. Šķirne ‘Alboplenum’ bagātīgi zied ar baltiem pildītiem ziediem.
Arī daudzas citas vēlziežu sugas var augt mūsu dārzos, ar saviem ziediem sakot atvadas aizejošajai vasarai.

M. Linde