DĀRZEŅI

Dārza rabarberi (Rheum rhaponticum) ir sūreņu dzimtas līdz 2 m augsti daudzgadīgi lakstaugi. Tos Eiropā ieveda no Centrālās Āzijas. Augiem ir spēcīga sakņu sistēma, tos kultivē dārzos, pavairo agri pavasarī vai vēlu rudenī ar sēklām un dalot cerus. Tie ir aukstumizturīgi, mitrumprasīgi augi, labāk aug trūdvielām bagātās smilšmāla vai māla augsnēs. Latvijā ir rajonētas ‘Ogres 13’, ‘Tukuma 5’ un citas šķirnes. Lapas ir sakārtotas rozetē, to garums var būt pat līdz 100 cm. Ziedi ir sīki, atrodas skarās zaru galos. Uzturā izmanto jaunu lapu kātus, nav ieteicams lietot veco lapu kātus, jo tajos ir ļoti daudz oksalātu (skābeņskābes sāļu). Lapu kātos ir līdz 2,5% organisko skābju, daudz kālija sāļu, 1—1,5% cukuru, 10—15 mg% askorbīnskābes, ir flavonoīdi un citi savienojumi.

Lapu kātus vāra, retāk lieto svaigus, no tiem gatavo sulu, ievārījumus, kompotus, biezeņus, ķīseļus, mērces, konditorejas izstrādājumus. Rabarberus drīkst ēst ierobežotā daudzumā, jo tajos ir indīgā skābeņskābe un oksalāti. Jo sevišķi var saindēties bērni, 3—4 g šīs skābes ir toksiski, izsauc vemšanu, pat krampjus. Dārza rabarbera saknēs ir viela — raponticīns, ārstniecībā lietojamā rabarbera saknēs tās nav. Ir noskaidrots, ka raponticīnam ir izteikta estragona aktivitāte, līdzīga sieviešu dzimumhormonu preparātam dietilstilbestrolam. Rietumeiropā ir patentēts preparāts fitoestrols dražejās, kuru lieto amenorejas (menstruācijas trūkums) un klimaksa gadījumā.

Medicīniska nozīme ir palmlapu un ārstniecības rabarberiem, (R. palmatum var. tanguticum; R. officinate), kuri savvaļā aug kalnājos Rietumķīnā. Pie mums tos dažkārt audzē parkos un dārzos kā krāšņumaugus. Medicīnā lieto saknes. Galvenās fizioloģiski aktīvas vielu grupas: antraglikozīdi un tannoglikozīdi. Mazās devās tos lieto pret caureju (0,05—0,2 g), bet lielās pa 0,5—2 g (pieaugušajiem) par caurejas līdzekli, bērniem šī deva atkarīga no vecuma (bērniem līdz gada vecumam rabarberu preparātus nedod).

Latvijā aug 11 skābeņu sugas (Rumex). Visizplatītākā ir parastā jeb pļavas skābene (R. acetosa), kas aug pļavās, vecainēs, norās, to bieži kultivē arī dārzos. Uzturā izmanto jaunās lapas. Tajās ir olbaltumvielas, cukuri, brīva skābeņskābe (līdz 0,36%), ap 80 mg% askorbīnskābes, 8 mg% karotīna, flavonoīdi ar P vitamīna aktivitāti, minerālvielas — kalcijs, kālijs, magnijs, dzelzs u.c. Maigāka garša ir tām skābenēm, kas augušas noēnotās vietās. Skābenes izmanto svaigas kā piedevu salātiem, vāra zupu, gatavo biezeņus un konservus. Tās ieteicams ēst ne biežāk kā 2 reizes nedēļā nelielās devās. Skābenes, tāpat kā rabarberus, nav ieteicams lietot ilgi lielās devās, jo tajās esošie oksalāti un skābeņskābe var izsaukt sāļvielu maiņas traucējumus un patoloģiskas izmaiņas nierēs. Ļoti piesardzīgi skābenes jālieto tiem, kas slimo ar gastrītu, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, zarnu iekaisumu. Minēto slimību paasināšanās fāzē skābenes vispār nevar lietot, jo tās var izsaukt zarnu peristaltikas pastiprināšanos: caureju. Tautas medicīnā skābeņu sulu pa 1 ēdamkarotei 3 reizes dienā pirms ēšanas izmanto kā žultsdzinēju līdzekli. Skābenēm kā pretcingas līdzeklim tagad ir maza nozīme.

Medicīnā izmanto blīvās skābenes (R. confertus) saknes. Šai skābenei ir līdz 120 cm augsts stublājs, tā ir daudzveidīga, ar spēcīgu sakņu sistēmu. Saknēm lūzumā ir oranži dzeltena krāsa. Lapas ir līdz 25 cm garas un līdz 12 cm platas. Aug pamitrās vietās: grāvjos, pļavās, ceļmalās, krūmājos. Saknes ievāc rudenī. Tās notīra, nomazgā un žāvē līdz 60 ^oC temperatūrā. Saknes izmanto līdzīgi ārstniecības rabarbera saknēm: mazās devās (0,25 g) pret caureju, lielās (pa 0,5—2 g) kā caurejas līdzekli, ja ir zarnu aizcietējums un hemoroīdi.

Spināti (Spinacia oleracea) ir viengadīgi, līdz 40 cm augsti balandu dzimtas lakstaugi. Tos kultivē dārzos. Savvaļā tie aug Aizkaukāzā un Vidusāzijā. Spināti it ļoti vērtīgi lapu dārzeņi. Lapās ir daudz olbaltumvielu, aminoskābju, cukuru, askorbīnskābes, K, E, B grupas vitamīni, karotīns, flavonoīdi, minerālvielas — magnijas, kalcijs, kālijs, nātrijs, fosfors, dzelzs, jods u.c. Spinātu lapas izmanto dažādos salātos, gatavo pirejas, zupas un citus ēdienus. Bieži vien tos izmanto kopā ar skābenēm un citiem savvaļas un dārza lakstaugiem, Spināti ir diētiski produkti, kurus var lietot gan slimnieki, gan veseli cilvēki. Tie ieteicami, ja ir amnēmija, gastrīts (ar pazeminātu sālsskābes daudzumu kuņgā sulā), resnās zarnas iekaisums. Spinātu sulu kopā ar sarkano jāņogu sulu (vai citronsulu) ieteic lietot tiem, kas slimo ar sirds un nervu sistēmas slimībām. Spinātu lapu salātus ar skābenēm, redīsiem vai to lapām, dillēm, rutkiem, olu dzeltenumu var ēst pavasarī organisma spēcināšanai, kā arī, ja slimo ar tuberkulozi un vēzi. Ja ēdienus, kuros ir spināti, 1—2 diennaktis uzglabā istabas temperatūrā, tie bojājas un rodas slāpekļa nitrīti, kuri organismā veido metilhemoglobīnu un rada audu elpošanas traucējumus.

Ārstniecības asparāgs jeb sparģelis (Asparagus officinalis) ir daudzgadīgs, līdz 150 cm augsts asparāgu dzimtas lakstaugs ar spēcīgu sakņu sistēmu. Stumbrs ir zarains, lapas — zvīņveidīgas, sakārtotas pamīšus. Lapu žāklēs ir 3—6 lineāri 1—3 cm gari pavedienveida zariņi. Ziedi — viendzimuma, apziednis ir bālgans vai zaļgani dzeltens. Zied maijā, jūnijā. Auglis — sarkana oga.

Sparģeļi savvaļā aug Eiropas stepju zonā palieņu pļavās. Latvijā savvaļā tie sastopami reti. Sparģeļiem ir pazīstamas vairākas kultūršķirnes. Pārtikā izmanto jaunos dzinumus. Tajos ir olbaltumvielas, līdz 60 mg% askorbīnskābes, B grupas vitamīni, karotīns, aspargīns, saponīns, minerālvielas — kālijs, nātrijs, kalcijs, silīcijs, magnijs, dzelzs, hroms, kobalts u.c. Sparģeļu jaunos dzinumus izmanto svaigus, vārītus, ceptus, marinētus. Sparģeļus lieto pavasara kūrēm salātos, sarīvētus kopā ar dillēm, pētersīļiem. Tie nav ieteicami cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu. Sparģeļu aktīvās vielas ietekmē vielmaiņu. Tos ieteicams lietot aknu, liesas, kuņģa, sirds slimniekiem, kā arī pret sāļu izgulsnēšanos. Sparģeļus izmanto homeopātisko zāļu pagatavošanai. Tautas medicīnā izmanto sparģeļu saknes. Sparģeļu sakņu un arī jauno dzinumu novārījumu (2—3 tējkarotes uz 1 glāzi ūdens) dzer vairākas reizes dienas laikā kā diurētisku līdzekli, ja ir tūska, cistīts, apgrūtināta urinēšana, pūšļa nierakmeņi, prostatīts. Ķīnas tradicionālajā medicīnā tos lieto par tonizētājiem, temperatūras pazeminātājiem, diurētiskiem līdzekļiem plaušu slimības, diabēta, garā klepus, podagras, reimatisma, impotences ārstēšanai, bet neieteic lietot, ja ir iekaisuši urīnceļi. Ārīgi izmanto apliekamajos pret ekzēmu. Var gatavot arī sparģeļu sīrupu: ūdens peldē uzvāra sulu ar cukuru (1:1 vai 1:1,5). Lieto pa 5 ēdamkarotēm rītos un vakaros. Eksperimentāli pierādīts, ka asparagīns un sparģeļu sakņu ekstrakts pazemina asinsspiedienu, pastiprina sirds savilkšanos, palēnina ritmu, paaugstina diurēzi un uzlabo aknu funkcijas.

Sējas jeb dārza salāti (Lactuca sativa) ir viengadīgi kurvjziežu dzimtas lakstaugi ar piensulu. Tie ievesti no Vidusjūras apgabala. Ir daudz šķirņu, ko plaši kultivē kā lapu dārzeņus. Salātu lapu forma, lielums un krāsa var būt dažāda. Ir lapu, galviņu un sparģeļu (ar paresninātu stublāju) salāti. Lapu salātus izmanto ļoti agri pavasarī — mēnesi pēc izsējas jau var vākt jaunās lapiņas. Lapu salātus izmanto ļoti agri pavasarī — mēnesi pēc izsējas jau var vākt jaunās lapiņas. Lapu salātos ir līdz 8% sausnas, 0,4—1,2% cukuru, 1,2—2,3% olbaltumvielu, karotīns, E, K, B grupas vitamīni, līdz 0,1% askorbīnskābes, rūgtviela laktucīns, minerālvielas — kalcijs, kālijs, magnijs, dzelzs, jods u.c. Dzelzs ir vairāk nekā spinātu lapās. Salātu lapas izmanto jaunas līdz ziednešu attīstībai, lieto svaigus, reti vāra vai cep. Sevišķa nozīme salātiem ir pavasara uzturā. Tos izmanto plaši arī dietoterapijā bērniem, diabēta slimniekiem, geriatrijā, jo salāti uzlabo barības sagremošanu, novērš avitaminozes parādības, pastiprina zarnu darbību, sekmē diurēzi. Salātu sula ieteicama, ja slimo ar gastrītu un čūlas slimībām.

Homeopātisko zāļu pagatavošanai izmanto indīgā salāta (L. virosa L.) svaigu lakstu esenci un izžāvētu šī auga piensulu laktukariju kā sāpes remdinošu, narkotizējošu, nomierinošu līdzekli.

DAŽAS RECEPTES
Sarīvē jaunos sparģeļu dzinumus, pievieno pētersīļus, sīpollokus, dilles, eļļu vai krējumu, šķipsniņu sāls un cukura. Sarīvētiem sparģeļiem pēc patikas pievieno dažādu savvaļas augu: skābeņu, ārstniecības pieneņu, spinātu, meža zemeņu, ceļteku, nātru, pelašķu sasmalcinātas lapas, pieliek dilles, sīpollokus, eļļu, šķipsniņu cukura un sāls, pārlej ar augu eļļu.

Sparģeļu jaunos dzinumus vāra sālsūdenī, pēc tam apviļā rīvmaizē un cep sviestā.
Sasmalcina skābeņu, pieneņu, nātru, pelašķu, kārveļu, krešu vai citu augu lapas, tās tvaiko karstās taukvielās (sviestā), pievieno nedaudz sabrūninātu miltu, pielej buljonu, uzvāra, ļauj 10—15 min. pastāvēt, pieber sāli, pievieno krējumu, olas dzeltenumu (4 personām vajag 2—4 ēdamkarotes sasmalcinātu zaļumu, 1 l buljona, 40 g sviesta, 2 ēdamkarotes miltu, 2 ēdamkarotes krējuma, olas dzeltenumus).

H. RUBINE
farmācijas zinātņu kandidāte