Brūklenes (Vaccinium vitisidaea L.) ir mūžzaļi 10—20 cm gari pundurkrūmi ar ložņājošu sakneni un taisniem vai paciliem stumbriem.

Brūklenes aug skuju koku un jauktos mežos, birztalās, krūmājos, kā arī sūnu purvos, sastopamas gan sausās minerālaugsnēs, gan pārpurvojušās vietās. Augs ir samērā gaismprasīgs, parasti aug gaišos mežos vai atklātās vietās. Ēnainos mežos tas reti zied un neražo gandrīz nemaz.

Augsnes ziņā brūklenes ir mazprasīgas, sastopamas augsnēs, kur pH reakcija ir 3,4—6,2 un mitrums — 14 līdz 72%. Tās ir ļoti salizturīgas.

Brūkleņu ogās ir daudz sēklu, to dīdzības ir 11–50%. Ja tās vienu mēnesi stratificē 4—5 oC temperatūrā, dīdzība palielinās un sasniedz 80—90%. Brūkleņu sēklas dīgst jūnijā un jūlijā. Pirmajā gadā brūkleņu dīgsti izaug 2—3 cm lieli.

Brūkleņu garie apakšzemes sakneņi neizaug virs augsnes. Tie turpina augt ar galotnes pumpuru un veido garus apakšzemes dzinumus, turpretim no padušu pumpuriem, kas atrodas tālāk no augošās galotnes, veidojas jauni brūkleņu zari, kuru virszemes dzinumi aug 4—5 gadus, pēc tam tie atmirst un tiek aizstāti ar jauniem sānpumpuru dzinumiem, kuri atmirst pēc 3—4 gadiem. Vertikālie dzinumi ataug 3—4 reizes, tāpēc brūkleņu cers dzīvo ne ilgāk par 10—15 gadiem. Dabiskās audzēs brūkleņu sēklaudži sāk ražot pēc 4—5 gadiem. Jaunas brūkleņu saknes veidojas pavasarī un rudenī. Tad intensīvi aug arī brūkleņu apakšzemes sakneņi. Virszemes veģetatīvie dzinumi veidojas un aug maijā un jūnijā, otrreizējie dzinumi aug jūlijā un augustā. Vasaras dzinumi ir 1,5—2 reizes īsāki par pavasara dzinumiem. Savvaļas audzēs brūklenes galvenokārt vairojas veģetatīvi ar apakšzemes sakneņiem (rizomiem). Jauni brūkleņu ceri veidojas no papildu pumpuriem, kas atrodas uz brūkleņu sakneņiem. Savvaļā visaugstākā brūkleņu ražība ir saulainās audzēs — 13 līdz 280 kg/ha. Atsevišķās brūkleņu audzēs ražībā sasniedz pat 800 kg/ha.

Tā kā savvaļas brūkleņu augstības iedzīvotāju pieprasījumu pēc ogām nav iepējams apmierināt, tāpēc vairākās valstīs ir jau sākta brūkleņu pārvēršana par kultūraugu. Tā, piemēram, Zviedrijā brūkleņu kultivēšana sākās ar vērtīgāko brūkleņu populāciju izdalīšanu no savvaļas brūkleņu audzēm un to novērtēšanu dažādās augšanas vidēs. Pirmos stādījumus iekārtoja 1971. gadā. Brūklenes iestādīja rindās, augus tajās izvietoja 10—20 cm attālumā citu no cita, rindu no rindas — 25 cm attālumā, tas ir, 1 ha aptuveni iestādīja 200 000 augu. Veģetācijas izmēģinājumos noskaidrojās, ka brūkleņu audzēšanai ir piemērotas humusa smilts un viršu augsnes ar reakciju pH 5—6.

Somijā brūkleņu stādījumi ir ierīkoti dažādās audzēšanas vidēs (kūdrā, minerālaugsnē, kūdras un minērālaugsnes maisījumā attiecībā 1:1), lai noskaidrotu apēnojuma, kaļķošanas, mēslojuma un mulčas ietekmi uz brūkleņu augšanu, attīstību un ražību. Ražas, kas iegūtas izmēģinājumos, pieckārt pārsniedz ražas dabiskās augšanas vietās (40—70 cnt/ha).

Selekcionējot brūklenes, Holandē ir izveidota pirmā brūkleņu šķirne ‘Koralla’, kas ir ļoti ražīga.

1976. gadā pirmie izmēģinājumi ar savvaļas brūklenēm tika izdarīti arī mūsu republikas Zinātņu akadēmijas Botāniskā dārza dažādās vidēs ar augsnes reakciju no pH 3,6 līdz pH 7,1. Izmēģinājumos tika noskaidrotas brūkleņu veģetatīvās un ģeneratīvās pavairošanas iespējas.

Pētījumi rāda ka brūklenes var sekmīgi pavairot veģetatīvi: sadalot meža brūkleņu cerus, apsakņojot veģetatīvo dzinumu spraudeņus, apsakņojot apakšzemes dzinumu (rizomu) gabaliņus.

Labākais veģetatīvās pavairošanas laiks ir pavasaris (aprīlis un maijs) un rudens (oktobris). Šajā laikā kūdrā, kā arī kūdras un minerālaugsnes maisījumā (attiecībā 1:1) apsakņojas apmēram 85% brūkleņu veģetatīvo dzinumu un 60—80% sakneņu spraudeņu. Vasarā stādīti spraudeņi apsakņojas daudz mazāk — 35%.
Brūklenes labi aug un ražo pakaišu kūdrā, pakaišu kūdras un minerālaugsnes maisījumā (attiecībā 1:1), kā arī minerālaugsnēs. Kūdras augsnē brūklenēm izaug ļoti lielas ogas. Kultivētajām brūklenēm salīdzinājumā ar savvaļas augiem ir īsāki dzinumi, bet lielāks ražojošo dzinumu skaits, kā arī lielāki ķekari un lielākas ogas.

Brūkleņu stādījumu mulčēšana ar organiskām vielām (kūdru, zāģskaidām un citu materiālu) sekmē augu attīstību un palielina to ražību. Brūkleņu stādījumos nezāles iznīcina ar herbicīdiem (maleīnskābes hidrazīdu, hlortiamidīnu, dihlorbenilu, vencaru, linurolu).

A. Ripa,
bioloģijas zinātņu kandidāts