Senos laikos mēnesis nedēļās nebija sadalīts, tāpēc laika posmu apzīmēšanu saistīja ar Mēness griežiem. Jaunā Mēness iestāšanās dienu (un jaunā mēneša pirmo dienu) sauca par kalendām. Pilnā Mēness dienu (un mēneša vidu: martā, maijā, jūlijā un oktobrī — 15. datumu, pārējos mēnešos 13. datumu) dēvēja par īdām. Vēl papildus Mēness pirmo ceturksni sauca par nonām (domāta devītā diena pirms pilna Mēness).

Dienu skaitīšanas paņēmiens bija ļoti sarežģīts. Tā, piemēram, 12. marts bija trešā diena pirms marta īdām, bet 17. marts — sešpadsmitā diena pirms aprīļa kalendām.

Līdz latviešiem nonākušie pirmie baznīcas kalendāri jau bija ar svētdienu apzīmējumu un gandrīz katram datumam bija piekārtots kāda svētā vārds. 12. marts bija Gregora diena, bet 17. marts Ģertrūdes diena utt. Šos vārdus bija vieglāk atminēties nekā “pirms īdām” vai “pirms kalendām”.

Svētā vārda un datuma sakarību zināja garīdznieki, noskaitīdami garu rīmi, kur katra zilbe bija datumam atbilstoši svētā vārda sākuma burti.

Nedēļas jēdziena pirmsākums meklējams seno Austrumu tautu vēsturē. Pirmie, kas lietoja septiņu dienu nepārtrauktu nedēļas sistēmu, bija jūdu dieva Jahves priesteri. Izveidojuši Mozus ticību, viņi apkaroja debess spīdekļu Saules un Mēness kultu un ar to saistīto dienu svinēšanu. Par svinamo noteica ik septīto dienu neatkarīgi no Mēness stāvokļa. Šo dienu veltīja dievam Jahvem, nosauca par šabatu un šinī dienā neviens nedrīkstēja strādāt. Regulārie darba pārtraukumi saprotami iezīmēja dienu secību, un to skaitīšana starp brīvdienām bija vienkāršāka nekā izmantojot Mēness fāzes. Jūdu nedēļas skaitīšanas iemaņas veicināja sazināšanos un saimniecisko uzplaukumu, tāpēc izplatījās visā Romas impērijā. Kristīgo sektu veidošanās laikos nedēļas posmu saglabāja, bet par svinamu kristīgie pasludināja to dienu, kas seko šabatam.

Senie latvieši nedēļas jēdzienu esot pārņēmuši no krieviem, kuri ar svētdienas svētīšanu iepazinušies 11. gs., kad Krievzemē izplatījusies kristīgā ticība. Vārds “nedēļa” (неделя) izveidojies no vārda “не делать” un kādreiz apzīmējis svētdienu — kad var “neko nedarīt”.

Neapoles kalendāra akmenī savukārt redzams, ka nedēļas dienas simbolizēja dievu tēli:

sestdienu — Saturns, ražas un sējumu dievs;
svētdienu — Saule, tās dzīvinošo spēku pielūdza;
pirmdienu — Luna, Mēness dieve, kas sūta rasu un glābj ražu sausā laikā;
otrdienu — Marss, robežu aizstāvis, lauku un ražas sargs, kara dievs;
trešdienu — Merkurs, tirdznieciskās izveicības iemiesojums (Merkura svētkus visi tirgotāji atzīmēja 15. maijā);
ceturtdienu — Jupiters, visu debesu parādību pavēlnieks, kam bija pakļauts lauks un dārzs, lietus un sausums, viņu pielūdza kā uzvaras un slavas nesēju, viņa ierocis bija zibens;
piektdienu simbolizēja Venēra, sakņu dārzu aizbildne, ķirbju, zirņu un pētersīļu labais gars, kuras vārds nozīmē plaukstošas dabas daili, vēlāk Venēra kļuva par pavasara, puķu un visas dabas krāšņuma daiļo valdnieci.

Dzimšanas dienu bija svarīgi zināt, jo uzskatīja, ka jaundzimušā likteni un raksturu daļēji iespaido šai dienā valdošās dievības raksturs. Kā dažādi teicieni “Tas ir laimīgā stundā (dienā) dzimis”, tā dainas norāda, ka arī mūsu senči ir ticējuši laimīgām un nelaimīgām dienām un stundām:

Laime, laime tam dēlami,
Kas piedzima laimes dienu:
Viļņiem auga mieži, rudzi,
Bogām bēri kumeliņi.

Ko var skauģis man darīt,
Ko manam kumeļam?
Pats es dzimu piektu rītu,
Kumeļš piektu vasariņu.

Par laimīgu uzskatīja sestdienā dzimušu — tas būs čakls, bet pirmdienā dzimis — slinks. Uzskatīja, ka ļoti labi piedzimt no rīta, tad bērns būs laimīgs, nemierīgs, ātri apprecēsies un, ja vēl piedzimst saulei lecot, tas būs ikdienišķis. Naktī dzimušie esot neapņēmīgi, bet pusdienā dzimušajiem sagaidāma lēna daba. Ilgs mūžs paredzams vakarā dzimušajiem, bet pusmūžu dzīvos tie, kas launagā dzimuši. Ja piedzimstot saujiņas sažņaugtas, bērns būšot bagāts.