Bārtas astrologa Georga Krīgera vācu valodā sastādītais “Kurzemes kalendārs” no 1681. gada līdz 1712. gadam bija ļoti noderīgs muižniekiem, kuri šai laikā interesējās par kalendāra termiņiem, to noteikšanu un izziņošanu, kā arī par gaidāmiem meteoroloģiskiem apstākļiem.

Pēc I. Rabinoviča “Kurzemes kalendārā” varēja atrast “.. dienas datumu pēc vecā un jaunā stila, svēto piemiņas dienu datumus, norādījumus par svēto rakstu tekstiem, kuri jālasa svētdienā. Tad nāca astronomiska rakstura ziņas .. netrūka arī astroloģisku norādījumu — kāds laiks sagaidāms kādās dienās, kad pēc astrologu ieskatiem ir ieteicams sēt, dēstīt utt. Pārdomājot G. Krīgera darbības raksturu, jāsecina, ka viņa intelektā astrologs pilnīgi nobīdīja pie malas mācītāju. Tā bija laika zīme, 17. gs. otrajā pusē astrologi ierobežoja garīdznieku kalendāra monopolu.” Kaut laika noteikšana ilgāku laiku uz priekšu 18. gs. nebija iespējama un G. Krīgera prognozes neattaisnojās, tomēr pircējiem kalendārs bez gaidāmā laika pareģojumiem neesot paticis.

Pēc Georga Krīgera kalendāru sastādīšanu turpināja viņa dēls Georgs Vilhelms Krīgers līdz 1759. gadam. “Tomēr Georga Vilhelma kalendārā astroloģija pārstāvēta nesalīdzināmi šaurāk nekā viņa tēva izdevumos. Georgs Vilhelms rūpējās galvenokārt par savu lasītāju veselību. Ar Georga Vilhelma Krīgera vārdu saistīta arī latviešu kalendāra izdošana.”

Pēc vecajām receptēm ar tautā pieņemtajiem līdzekļiem ārstēja dažādas slimības. Kalendāros dotas arī mums sen zināmās patiesības, ko ne vienmēr ievērojam. Piemēra pēc: “Ādas izsitumi parasti ir kādas citas kaites vai nekārtīgas barošanās un dzīves sekas. Lai tiktu vaļā no izsitumiem, tad jāizārstē arī slimība, ar kuru tie sakarā..” Vecākās paaudzes ļaudīm nereti ir paplašinātas kāju vēnas. Sevišķi ziemas mēnešos un pēc vannas — apakšstilbi un kāju locītavas niez un, ja nokasa, iekaist (sevišķi ilgstošas mēness redzamības periodā). Rodas sarkani, nedzīstoši plankumi. Protams, laikus jāiet pie ārsta, bet parasti to dara tikai tad, kad ir izveidojusies jau čūla vai vēl kas ļaunāks, tāpēc iekaisušās vietas profilaktiski jāārstē. Pārbaudīta recepte ir citrona sula. Pāris reizes dienā niezošās vietas vajag ierīvēt ar citrona šķēlīti (sevišķi pēc vannas). Ja ir jau nedzīstoši plankumi — apsiet ar tīru marli, lai novērstu mehāniskus kairinājumus. Palīdz arī borskābes kompreses, uzliktas apmēram uz 10 minūtēm 2—3 reizes dienā (1 tējkaroti borskābes izšķīdina glāzē ūdens).

Zem kāju pēdām naktī var palikt nelielu spilventiņu. Sēžot iesaka nelikt vienu kāju pāri otrai un arī nepiespiest locītavas pie krēsla malas. Lai vakaros labāk nāktu miegs, kāju pēdām jābūt siltām, vienalga, kādā veidā to panāk — vai izsildot vannā, vai ar kāju vingrinājumiem u. c. līdzekļiem.

Tautas buramie vārdi norāda, ka ne visos gadījumos palīdz ieteiktās receptes:

Tas vilciņš ar to klibo kāju,
Tas dziedināj’ to vāju:
Ja nelīdzēs, tad nekaitēs,
Un arī vilku pieminēs.

Bet to varētu attiecināt arī uz jaunajiem, humānajiem ārstēšanas paņēmieniem — piemēram, pret alkoholismu, jo netiek ārstēta pamatslimība: gļēvums, slinkums, egoisms un galvenokārt nekaunība. Alkoholiķi atrod naivos un eksistē uz to rēķina. Kāpēc jāstrādā, ja ir “slims” un ārsti ārstē, tic un cieš visa sabiedrība.

Pēc vecajām receptēm “Dzēruma kaiti” pļēguriem ārstēja šādi: “Paņēmuši 3—4 mazus pelēnus bez spalvām un iemetuši degvīna pudelē un turējuši siltā vietā, kamēr pelēni izšķīduši. Pieticis pasniegt glāzīti šādas dziras, lai žūpa uz visiem laikiem atteiktos no sīvā.”

Pret žūpošanas kāri ieteikta arī skābu kāpostu sula, ik pa karotei pēc pusstundas iedzerta, un rabarbera saknes sūkāšana.