Ir pazīstami lauka un dārza zirņi. Dārza zirņiem (Pisum sativum L. Var. sacharatum) ir trīs varietātes: cukurzirņi, šķautņainie lobāmie un apaļie lobāmie zirņi. Piemājas dārziņos vairāk audzē cukurzirņus un šķautņainos lobāmos zirņus.

Zirņi ir sens kultūraugs, tos uzturā lietojuši jau akmens laikmeta iedzīvotāji, jo Šveicē viņu apmetņu vietās ir atrasti pelēkie zirņi. Tie lietoti uzturā arī Indijā un Ķīnā. Ķīnā tie bijuši auglības un bagātības simbols, bet senajā Grieķijā un Romā — pirmās nepieciešamības produkts nabadzīgajiem ļaudīm. Romā trūcīgie zirņus ēduši ar ķiplokiem. Vācieši bija iecienījuši pat pelēko zirņu desu. Francijā 16. gadsimtā pelēkos zirņus ar saceptu cūkas speķi pasnieguši gan karaļa galmā, gan vienkārša pilsētnieka galdā. Cariskajā Krievijā, arī Spānijā ļoti iecienīta bijusi zirņu vira ar šķiņķi. Cariskajā Krievijā gavēņa dienās cepuši pīrāgus ar zirņiem, gatavojuši sieru un makaronus no zirņiem.

Par zirņu dzimteni tiek uzskatīta Vidusāzija, Irāna un Etiopija. Pirmie cukurzirņus Eiropā sākuši audzēt holandieši, vēlāk — franči un angļi. Vācijā, lai stimulētu zaļo zirņu audzēšanu, bija noteikta speciāla prēmija pirmajam, kas atvedīs šo dārzeni uz tirgu. Baltijā zirņi sākti audzēt 4. gadsimtā. Visvecākajās mūsu tautas dainās līdzās raibziedainiem lauka zirņiem daudzkārt pieminēti arī baltziedainie dārza zirņi. Šķiet, ka zirņus Baltijas tautas pazinušas pat vēl senāk nekā graudu labību. Pastāv uzskats, ka baltziedainie cukurzirņi Rietumeiropā ir ievesti tikai 16. gadsimtenī no Baltijas zemēm. Zirņi atrasti arheoloģiskos izrakumos senajā Ķenteskalna pilskalnā (Ogres raj.), kas veidojies VII—VIII gadsimtā.

Mūsdienās zirņi ir kļuvuši par vienu no visiecienītākajiem dārzeņiem. Katram iedzīvotājam gadā jāpatērē līdz 6 kg zaļo zirnīšu. Zirņu galvenā vērtība ir augstais cukura un olbaltumvielu daudzums. Zirņos vidēji ir 3—7%, bet dažu šķirņu cukurzirņos — pat līdz 14% cukura. Cukurzirņos pārsvarā sākumā ir saharoze, bet, tiem pārgatavojoties, pieaug cietes daudzums, Zirņos ir 6—7% olbaltumvielu. Tajos ir daudz organismam nepieciešamu aminoskābju — lizīns, cistīns, triftofāns, metionīns. Zirņos ir C, A, PP vitamīni, Zirņi satur 25—60 mg% C vitamīna, 0,3—1,0 mg% karotīna un 2—2,5 mg% PP vitamīna. No minerālvielām vairāk ir kālija — 300 mg%, apmēram 33 mg% kalcija un 122 mg% fosfora. Zirņu enerģētiskā vērtība ir 301 kJ (kilodžouli). Zirņi daudz jālieto uzturā garīga darba strādniekiem un skolniekiem, kā arī studentiem. Tautas medicīnā zirņus lieto kā spēcīgu diurētisku līdzekli, ja ir nierakmeņi un urīnpūšļa akmeņi.
Dārza zirņi ir aukstumizturīgs dārzenis. Optimālā augšanas temperatūra ir 18 oC. Tie ir gaismas prasīgi, pat vieglā apēnojumā zirņi stipri stiepjas garumā un biezā sējumā izstīdz. Augšana apstājas, ja temperatūra ir augstāka par 23 oC vai zemāka par 1—3 oC. Zirņi iztur —6 oC salnu. Dārza zirņi ar šķautņainām sēklām dīgst 4—8 oC temperatūrā, to optimālā augšanas temperatūra ir 16—18 oC.

Dārza zirņi ir mitruma un gaismas prasīgi augi. Visvairāk zirņiem mitrums ir vajadzīgs sēklu dīgšanas un ziedēšanas sākumā. Taču augsts gruntsūdens līmenis ir kaitīgs. Ja ir augsts gruntsūdens līmenis, zirņa stublājs izaug garš, tievs, lapas ātri dzeltē, raža ir zema. Turpretī sausā augsnē zirņu stublāji izaug zemi, ar īsiem posmiem, arī raža maza un sliktas kvalitātes. Labi zirņi aug, kad augsnē ir 75% mitruma. Piemērotākā zirņu audzēšanai ir vidēji smaga mālsmilts vai smilšmāla augsne. Purva un arī smagās māla augsnes zirņu audzēšanai ir mazāk piemērotas, jo tās ir pārāk blīvas. Vēlamā augsnes reakcija — pH 6,6—7. Skābās augsnēs zirņi aug slikti, uz saknēm neattīstās gumiņbaktērijas. Svarīgi, lai augsne būtu iespējami irdena un dziļi sastrādāta.

Augsni zirņu audzēšanai sagatavo jau rudenī. Skābu augsni kaļķo: iestrādā 1—1,5 kg/m2 krīta. Pavasarī, augsni pārrokot, var papildus iestrādāt 2—3 kg lapu koku pelnu un 40—60 g/m2 komplekso minerālmēslu.

Zirņus sēj agri, aprīļa vidū vai aprīļa beigās. Izveido 60 cm platu dobi un zirņus sēj 2 rindās, 10 cm attālumā no dobes malām. Sēklas sēj 4—6 cm attālumā citu no citas (uz metra izsēj 20—25 sēklas). Spēcīgi augošu un stipri lapotu šķirņu zirņus sēj retāk. Zirņu sēklas pirms sējas vēlams karsēt 3 stundas 40 oC temperatūrā. Sēklas ieber kartona kastītē un novieto pie siltuma radiatoriem. Sēklas var apstrādāt arī termsiki. Tās ieber marles maisiņā un mērcē 18—20 oC ūdenī 2—3 stundas, pēc tam uz 5 minūtēm iegremdē 50 oC karstā ūdenī, tad 15 minūtes dzesē 10—12 oC. Jāraugās, lai karstā ūdens temperatūra nepārsniegtu 50 oC. Pēc šādas apstrādes sēklas apžāvē, lai tās būtu birstošas. Ja sēja aizkavējusies, zirņu sēklas var izdiedzēt: 6—8 stundas mērcē 15—18 oC siltā ūdenī, tad tās izber plānā kārtiņā uz mitras marles un novieto 20—25 oC siltumā. Lai sēklas neiekalstu, tās pārsedz ar mitru marli. Diedzēšanas laikā sēklas vairākas reizes mitrina. Kad izveidojas 0,5 cm gari ashniņi, sēklas izsēj. Sēklas var ērcēt kūstoša ledus ūdenī. Raža ievērojami pieaug, pat par 18—20%, ja sēklas apstrādā ar nitragīnu.