Pasaulē ir vairāk nekā 5000 bumbieru šķirņu. Visas Eiropas tipa bumbieru šķirnes ir radušās no parastās bumbieres (Pyrus communis) lielaugļainās formas — dārza (mājas) bumbieres (P. communis L. var. sativa). Kultūršķirņu veidošanā vēl ir piedalījušās Usūrijas bumbiere (P. ussuriensis), Ķīnas smilts bumbiere (P. pyrifolia), sniega bumbiere (P. nivalis), bērzlapainā bumbiere (P. betulifolia), kārkllapainā bumbiere (P. salicifolia) un citas.

Usūrijas bumbiere ir salizturīgākā bumbiere pasaulē, tā ir arī izturīga pret kaitēkļiem un sēņu izraisītām slimībām. Ar sēņu baktēriju izraisītām slimībām — bumbieru kraupi, rūsu, lapu plankumainībām un augļu koku bakteriālajām iedegām neslimo arī Ķīnas smilts bumbiere. Tādēļ mūsdienās Usūrijas un Ķīnas smilts bumbierei arvien lielāku uzmanību velta selekcionāri. Šīs bumbieres kā kontinentāla klimata augi mūsu klimatā nav ziemcietīgas, tādēļ selekcijas ceļā ir jārada jaunas šķirnes. Kanādas selekcionāri ir konstatējuši, ka nav iespējas kāpināt šķirnes ziemcietību, nezaudējot augļu kvalitāti. Tādēļ, selekcijā izmantojot pamatsugas, jaunu ziemcietīgu bumbieru šķirni varam sagaidīt tikai 6.—7. hibrīdu ģenerācijā. Tā kā bumbierei kā lēnaudzīgai kultūrai līdz hibrīda pirmajai ražai jāgaida 12—15 gadi, krasu ziemcietības kāpinājumu varam sagaidīt tikai pēc vairākām selekcionāru paaudzēm.

Augstākas kvalitātes bumbieru šķirnes mūsu republikā var audzēt galvenokārt dienvidrietumu un rietumu zonā, bet, lai bumbieru augļus varētu baudīt arī viduszonas un austrumzonas mazdārzu kopēji, zonai piemērotas šķirnes jāpotē ziemcietīgu stumbrveidotāju šķirņu vainagos. Tā kā augļu kokam salā jutīgākā daļa ir stumbrs un skeletzaru pamatdaļas, tad, tās aizstājot ar salā izturīgu, bet augļu kvalitātē mazāk vērtīgu šķirni, bumbieru audzēšana veiksies.

Bumbieru augļos (pēc K. Gūtmaņa datiem) vidēji ir 84,3% ūdens, 8,3% cukura, 0,18% organisko skābju, 0,35% minerālvielu, 0,08% miecvielu, 0,48% pektīnvielu un 13,0 mg% C vitamīna. Liela ir augļu diētiskā vērtība. Bumbieris ir garšīgākais auglis, ko var audzēt Eiropā. Mediķu skatījumā bumbieru augļu galvenā vērtība ir pektīnvielas, tās tīra asinis, atbrīvo organismu no vielmaiņas atkritumproduktiem un neorganiskām skābēm.

Bumbieru šķirnes atšķiras pēc koku ziemcietības, ražības, augļu ienākšanās un uzglabāšanas ilguma, izturības pret slimībām un kaitēkļiem, pēc augļu kvalitātes un uzglabāšanas ilguma, izturības pret slimībām un kaitēkļiem, pēc augļu kvalitātes un noderības izmantošanai. Bumbieres salīdzinājumā ar ābelēm ir mazāk ziemcietīgas. Kaut Latvijas dienvidaustrumos sastopami vairāki simtgadīgi parastās bumbieres īpatņi un dižākajam no tiem Daugavpils rajona Medumu ciema Pabērzu mājās stumbra apkārtmērs ir 4,2 m un tā vecumu rēķina ap 400 gadu, bumbieru mūžu kultūrā saīsina barga sala ziemas. Bumbieru augļu ražošana attīstās galvenokārt republikas dienvidrietumos, kur ir maigs piejūras klimats.
Tur bumbieru koki dārzos aug 60—80 gadus. Plašākais bumbieru šķirņu pomoloģiskais stādījums ir Ventspils rajonā, kuru iekārtojis un aprūpējis dārzkopis V. Grīnvalds. Jau vairāk nekā 50 gadus pasaulē labākās bumbieru šķirnes audzē V. Šterns Liepājas rajona Medzēs.

No standartšķirnēm visā republikā var audzēt ‘Vasaras bergamoti’ un ‘Mļejevskaju raņņaju’. Pārējās standartšķirnes ir ziemcietīgas tikai dienvidrietumu zonā un rietumu zonā. Ja tās grib audzēt vidus vai austrumu zonā, tās jāpotē stumbrveidotājā. Vasaras bergamote ir ļoti liela auguma, ražot sāk ļoti vēlu, ir ražīga, taču ražo periodiski. Piemājas dārzos to stāda tikai kā ziemcietīgu stumbrveidotāju. ‘Sanitātes padomnieks’ ir lielaugļainākā bumbieru standartšķirne, taču bumbieru kraupja uzņēmības dēļ tā rajonēta no jūras attālākos novados. Visgaršīgākie augļi ir ‘Talsu skaistulei’, taču tie ir sīki, vēlražīgi. Vēlīnumu var novērst, potējot stumbrveidotājā.

Plašākas audzēšanas iespējas ir perspektīvajām šķirnēm. Visā republikā ieteicams pārbaudīt šķirni ‘Lutsa sviesta’ (‘Lutsu voipirn’), ‘Karmla’, ‘Mramornaja’ un ‘Belorusskaja pozdņaja’. Turpretim teicamas kvalitātes Rietumeiropas šķirnes — ‘Conference’, ‘Princese Marianna’ un ‘Parīzes grāfiene’ audzējamas tikai dienvidrietumu zonā, bet, potējot stumbrveidotājā, arī labākajās dārzu vietās rietumu zonā.

Salīdzinājumā ar ābelēm bumbierēm ir dziļāka sakņu sistēma, tādēļ pamatūdens ar drenēšanu jānoregulē 1,5—2 m dziļi, arī augsne jāielabo 60—70 cm dziļi. Bumbierēm ir piemērotākas labi iekoptas, trūdvielām bagātas mālsmilts un smilšmāla augsnes ar caurlaidīgu apakškārtu. Augsnes reakcija pH 7—7,2. Skābas augsnes jākaļķo. Atkarībā no šķirnes auguma bumbieres stādījumā izvieto 5—6 m attālumā citu no citas, pundurkokus 2—2,5 m attālumā. Ja stādījumā ir vairākas rindas, attālums starp tām vēlams par 1—2 m lielāks nekā attālums starp kokiem rindās. Bumbieres ir pašneauglīgas. Lai tās ražotu, stāda vairākas vienā laikā ziedošas šķirnes. Ja dārzā ir tikai viens koks, tā vainagā potē vairākas šķirnes. Bumbieres sāk ražot 6.—8. gadā pēc stādīšanas, potējot stumbrveidotājā — 3.—4. gadā pēc potēšanas. Pilnražu tās sasniedz pēc 15—20 gadiem. Bumbieru šķirnes pavairo, potējot (acojot) uz savvaļas bumbieres sēklaudžiem, pundurkokus — uz Cyd. A klonaudžiem. Dažas bumbieru šķirnes uz cidonijas klonaudžiem neaug, tām vajadzīga saderīga starppote. Kā saderīgu, ziemcietīgu starppoti ieteicams izmantot bumbieru šķirni ‘Bessemjanka’. Vispirms uz Cyd. A potē ‘Bessemjanku’, bet gadu vēlāk uz ‘Bessemjankas’ stumbra augstumā potē izvēlēto šķirni. Tā iegūst pundurkoku ar salā izturīgu stumbru. Vēl labāku ziemcietību var panākt, ja pundurkoku dārzā stāda uz cidonijas klonaudža potētus ‘Bessemjankas’ vainagā potē izvēlētās šķirnes. Bumbieru pundurkoki sāk ražot agri (2.—3. gadā), tiem ir mazs augums, īsāks (23—35 gadi) mūžs, taču augļi izaug 2—3 reizes lielāki, krāsaināki, tie ir garšīgāki nekā uz sēklaudžiem potētie.

Bumbieres cieš gan no sala, gan no krasām temperatūras svārstībām, kad bojājas koksne, miza un arī pumpuri. Lai no tā izsargātos, bumbieres stāda augstākās vietās, nogāžu augšdaļās, izvēlas ziemcietīgākas šķirnes, veicina koku nobriešanu. Koku stumbrus un resnākos skeletzarus balsina, apsien ar niedrēm vai sausu zāli. Sala bojātās daļas apkopj, izgriež nosalušās daļas, iztīra, dezinficē un nosedz brūces ar brūču ziedi. Bumbieru ziemcietību kāpina, ja stāda ziemcietīgas stumbrveidotājas šķirnes (‘Madonas ziemcietīgo’, ‘Preiļu ziemcietīgo’, ‘Ilūkstes ziemcietīgo’, ‘Vasaras bergamoti’) un dažus gadus vēlāk stumbrveidotāja vainagā potē izvēlētās šķirnes. Lai vēlīno šķirņu augļi izaugtu kūstoši, tām izraugās no vējiem aizsargātas vissiltākās dārza vietas un augsnes.
Bumbieru vainagi veidojas labi, tiem ir augsta pumpuru aktivitāte, laba vai vidēja sānzaru veidošanās spēja. Lai labi veidotos sānzari un augļzari būtu arī skeletzaru apakšējās daļās, jaunkokiem viengadīgos terminālos dzinumus regulāri saīsina par 1/4 — 1/3. Veido retināto posmu vai kombinēto vainagu.

Jauniem bumbieru kokiem augsni kopj apdobēs. Tā kā jaunkoku saknes ir par 1/3 garākas kā vainaga projekcija, sakņu barības laukumu (L) aprēķina, vainaga rādiusam pieskaitot 1/3, un izmanto formulu L=R2. Ik gadu uz 1 m2 apdobes platības jādod 21 g kālija hlorīda (55%), 60 g superfosfāta (20%) un 36 g amonija nitrāta (33%). Ik pēc trim gadiem minerālmēslu vietā iestrādā kūtsmēslus (5 kg/m2). Kālija hlorīdu, superfosfātu un kūtsmēslus dod rudenī, amonija nitrātu — agri pavasarī. Apdobju augsni tur vai nu melnajā papuvē — nezāles izkalpē, bet rudenī uzrok kopā ar mēslošanas līdzekļiem, vai zem mulčas (kūdra, kūdras un kūtsmēslu komposts, nopļauta zāle). Ja pēc bagātīgas ziedēšanas bumbierēm attīstās pārāk daudz augļaizmetņu, tad pie katras augļsomas atstāj tikai 1 aizmetni, bet zarojumā aizmetņus sīkaugļainām šķirnēm atstāj 12—15 cm, lielaugļainām šķirnēm — 20 cm attālumā citu no cita. Retina 2—3 nedēļas pēc ziedēšanas.

Vasaras šķirņu augļus novāc 6—8 dienas, rudens šķirnes 10—14 dienas pirms ienākšanās. Ziemas šķirņu augļus atstāj kokā pēc iespējas ilgāk, tos novāc pirms sala. Ja augļi ienākas kokā, tie zaudē sulīgumu, kļūst rupjgraudaini ar specifisku piegaršu.

J. KĀRKLIŅŠ