Ko mēs zinām par kartupeli, vienu no visizplatītākajiem mūsdienu pārtikas augiem? Tā ieviešana cilvēku dzīvē saistīta gan ar dramatiskiem, gan uzjautrinošiem notikumiem.

Pirmās rakstiskās ziņas par kartupeli Eiropas presē parādījās 1553. gadā. Spānietis Pedro Cieka, aprakstīdams Dienvidamerikas pilsētas Kolao iedzīvotāju dzīves veidu, stāsta: “Viņu galvenais pārtikas līdzeklis ir kartupelis, kas līdzīgs zemes riekstiem. Kartupeli viņi izkaltē saulē un tādējādi to saglabā no vienas ražas līdz otrai. Izkaltēto kartupeli viņi dēvē par “čuņo”.”

Vēlāk konstatēja, ka Dienvidamerikā kartupelis pazīstams jau kopš seniem laikiem. To liecina izrakumos Peru atrastie trauki, kam ir kartupeļu bumbuļu forma. Šā nakteņu dzimtas auga savvaļas sugas pirmie kultivējuši Dienvidamerikas indiāņi, it īpaši inki. XII gadsimtā, iespiedušies caur Kusko ieleju Peru, viņi no turienes to izveda uz Ekvadoru, Bolīviju un Argentīnu.

Kartupeļu kultivēšanas vēstures izpētē Dienvidamerikā daudz darījuši padomju zinātnieki S. Juzepčuks un S. Bukasovs. Tā Bukasovs Centrālajā un Dienvidamerikā atradis un izpētījis apmēram 200 savvaļas un kultivētas kartupeļu šķirnes.
Eiropā Dienvidamerikas viesis nokļuva 1565. gadā — sākumā Spānijā, pēc tam Beļģijā un Vācijā, nedaudz vēlāk arī Anglijā, Francijā un Itālijā.

Iesākumā eiropieši neatzina kartupeli par pārtikas kultūraugu, un ilgu laiku tas ceļoja no vienas valsts uz citu kā savvaļas augs.

Francijā pirmais kartupeļus iedēstīja kāds aptiekārs. Viņš arī rīkoja paziņām pusdienas ar kartupeļu ēdieniem un lūdza karalisko galmu veicināt šā auga izplatīšanu. Taču aristokrātiju neinteresēja kartupeļu ēdamie bumbuļi, bet gan to purpura, violetie, zilie un baltie ziedi. Sekodami karalienes Marijas Antuanetes paraugam, kas savai frizūrai bija piespraudusi kartupeļu ziedu pušķi, galminieki sāka nēsāt šos ziedus pogcaurumos. Lai nodrošinātos ar šīm vajadzībām nepieciešamajiem ziediem, viņi savu piļu pagalmos ierīkoja kartupeļu dobes. Francijā kartupelis ieguva vienu no saviem nosaukumiem: pomme de terre — “zemes ābols”. Bet tādēļ, ka sākumā kartupeļu zemes bumbuļu vietā lietoja tā rūgtos un indīgos auglīšus, tautā to dēvēja par “velna ābolu”.

Kad kartupeļi pirmo reizi ievesti Krievijā, tas precīzi nav konstatēts, taču zināms, ka 1740. gadā tie audzēti Pēterburgas apkārtnē un tos lietojuši galvenokārt toreizējie Kurzemes un Vidzemes augstmaņi. XVIII gadsimta 60. gados krievu valdība ar īpašu pavēli piespiedusi zemniekus stādīt laukos kartupeļus. Šāda rīcība daļēji izskaidrojama ar cenšanos bez lielām pūlēm sniegt palīdzību lauku iedzīvotājiem, kas bieži vien periodisko neražu dēļ cieta badu. 1765. gada februārī valdības senāts izdeva ediktu par kartupeļi dēstīšanu, izsūtot gubernatoriem apkārtrakstu.

Taču cara ierēdņu “propaganda” pilnīgi jaunas lauksaimniecības kultūras ieviešanā, tās varmācīga uzspiešana sākumā sastapa zemnieku pretestību. Šajā pasākumā viņi saskatīja jaunu klaušu formu, un tādēļ dažās guberņās (Novgorodas, Tveras, Permas un citās) uzliesmoja vēsturē pazīstamie “kartupeļu nemieri”, ko cara vara nežēlīgi apspieda. Kartupeļu masveida dēstīšana Krievijā sākās tikai XIX gadsimta vidū pēc daudzkārtējiem bada un neražas gadiem, kas veicināja kartupeļu ieviešanu. Nopelni te bija arī krievu zinātnieku botāniķu, agronomu un parasto zemkopju izmēģinajumu laukiem. Tā pagājušā gadsimta beigās agronoms J. Gračevs par dažādajām izaudzētajām kartupeļu šķirnēm daudzas reizes ieguva godalgas Krievijā un ārzemēs rīkotajās lauksaimniecības izstādēs. 1908. gadā iznāca agronoma M. Prišvina (vēlāk pazīstamā rakstnieka) grāmata “Kartupelis lauku un dārzu kultūrā”. Liela nozīme kartupeļu kultūras ieviešanā Krievijā bija arī Brīvajai ekonomiskajai sabiedrībai, kas tika nodibināta 1765. gadā.

Par savas izplatīšanās labāko “aģitatoru” tomēr kļuva pats kartupelis. Viņš taču dod no viena hektāra 2,5—3 reizes vairāk sausās barojošās vielas nekā rudzi, kvieši un citas pārtikas augu kultūŗas. Turklāt tas satur arī pretcingas C vitamīnu, kas ļoti svarīgs ar augļiem nabadzīgajos ziemeļu rajonos. Liela nozīme kartupelim kā izejvielai ir cietes un spirta rūpniecībā. Kartupelis ir arī neaizstājams lopbarības augs.

Vislielākos panākumus augstvērtīgu, dažādiem apstākļiem piemērotu kartupeļu šķirņu izaudzēšanā guvuši padomju zinātnieki un dārzkopji praktiķi. Selekcijas darbs, kas sākās mūsu zemē 1918. gadā, iezīmējās ar jaunu, ļoti vērtīgu kartupeļu šķirņu izaudzēšanu. “Vismasveidīgāk” kultivētās kartupeļu šķirnes ir “Lorha”, “Berlihingena”, “Fiļanskis” un “Priekuļu agrie”; “Jubeli”, “Parnasiju”, “Ostrovski”, “Voltmani” kultivē Ukrainā; “Zazerski”, “Foranu” un “Ostbotu” – Baltkrievijā; “Viliju” — Lietuvā, “Skaidrīti” – Latvijā un Igaunijā.

Ikviena no šīm šķirnēm teicami pielāgota attiecīgajām augsnēm, noteiktiem klimatiskajiem apstākļiem, dod vislabākās ražas un ir vismazāk pakļauta dažādām slimībām.

Līdz ar jaunu, daudz efektīvāku šķirņu izaudzēšanu, agrotehnikas un mehānikas uzlabošanu ievērojami palielinājušās arī kartupeļu ražas.

Senais indiāņu kultūraugs, ceļodams no valsts uz valsti, nonāca Krievijā gan divi simti gadus vēlāk nekā Rietumeiropā. Taču, nometies uz dzīvi šīs valsts teritorijā, krievu zinātnieku praktiķu pūlēm attaisnojoties, tas devis tik daudz jaunu “paaudžu” ar pozitīvām īpašībām, tik plaši izplatījies un ieviesies, ka īstenībā šeit ieguvis savu otro dzimteni.

J. KOZLOVS