Lielu ļaunumu augļu kokiem, ogu krūmiem un dekoratīvajām kultūrām ziemā nodara lauku un mežu peles. Īpaši bīstamas tās ir kokaudzētavām un jaunajiem stādījumiem, jo nereti tās pilnīgi iznīcina kociņus un krūmus, apgraužot mizu un galvenos zarus. Visbiežāk peles ievaino ābeļu, tūbaino ķiršu, vilkābeļu un klinteņu mizu, bet zālaugus notiesā līdz pat pamatnei, sasmalcinot lapas un stublājus.

Grauzēji mitinās galvenokārt neskartā zemē un piemēslotās vietās apakšzemes alās. Ziemā, rakdamas sniegā ejas, peles nostaigā samērā lielus attālumus. Pie tam tās ļoti vairojas. Parasti lauku pelei gadā piedzimst 40—50 pelēnu.
Ir tādi gadi, kad lielā skaitā savairojas arī ūdensžurkas, kas ir divas reizes lielākas par pelēm. Žurkas dzīvo alās upju un ezeru krastos un pārtiek no ūdensaugiem, bet rudenī un ziemā pāriet uz augļu un sakņu dārziem, kur apgrauž koku saknes, notiesā dārzeņus un citus augus.

Lai grauzēji nesavairotos, regulāri aizvāciet no dārziemm augu atliekas, nezāles un citus atkritumus, rudenī augsni uzrociet vai uzariet. Jauno kociņu stumbrus aptiniet ar papi vai ruberoīdu. Ap stumbru un skeletzariem vispirms apliek lūkus, pēc tam papi un to visu nosien ar auklu. Papes apakšdaļu mazliet iespiež zemē un apber ar smiltīm. Ap kokiem var aplikt arī meldrus, vībotne, saulespuķu kātus, divgadīgus aveņu dzinumus, kas vairs nenes augļus, bet nekādā ziņā ne salmus vai pakulas. Tādā pašā veidā jācenšas pasargāt no grauzējiem arī pieraktos stādus un vīteņaugus. Pieraktos augus, kā arī neļķes un citus daudzgadīgos augus no pelēm pasargā ar papes sētiņu, ko apliek ap pierakšanas vietu, apakšējo daļu apberot ar zemi. Apsējus un citu segumu noņem, kad sniegs ir nokusis un vairs nav gaidāmas krasas temperatūras svārstības.

Ziemā sniegs ap sētiņām un jaunajiem kociņiem laiku pa laikam jānoblietē. Vislabāk tas izdarāms atkušņa dienās un atkārtojams pēc katras lielākas snigšanas. Ap apsietajiem un arī neapsietajiem kokiem sniegu nobradā. Taču, to darot, der atcerēties, ka sniegs pasargā augus no sala un karstās agra pavasara saules, tādēļ pēc nobradāšanas sniegs tomēr vēl jāuzber no rindstarpām.
Ūdensžurkas jāiznīcina to pastāvīgajās atrašanās vietās — upju un ezeru krastos vai to tuvumā. Šīs vietas var atrast pēc alām un zemes pauguriņiem, kas ir līdzīgi kurmju rakumiem. Žurku ķeršanai lieto koka lamatas un žurku slazdus, ko izliek alu tuvumā.

Ūdensžurkas un citus grauzējus var iznīcināt arī ar baktericīdiem.

V. Korčagins,
Augu aizsardzības stacijas direktors