Skābenes ir viena no visagrākajām zaļajām kultūrām. Tas ir daudzgadīgs augs. Piemājas dārzā tās ieteicams sēt vasarā. Pavasarī skābenēm paredzētajā iecirknī var audzēt redīsus, salātus, bet nākamā gada agrā pavasarī jau ievākt pilnvērtīgu skābeņu ražu. Lai skābeņu zaļās lapas izaugtu par kādām desmit dienām agrāk, daži dārzeņu audzētāji agrā pavasarī, tūlīt pēc sniega nokušanas, skābeņu dobes noklāj ar plēvi, kas uzvilkta uz karkasa.

Vienā vietā skābenes parasti audzē ne ilgāk par trim gadiem, tāpēc pirms sēklu iesēšanas augsne labi jāsamēslo. Uz 1 m2 iestrādā 2—3 spaiņus komposta vai satrūdējušu kūtsmēslu (2—3 spaiņus iestrādā ar lāpstu, vienu — ar grābekli), pa vienai sērkociņu kārbiņai (tas ir apmēram 50 g no katra) slāpekļa, fosfora un kālija mēslojuma. Kālija mēslus var aizstāt ar pelniem (1—2 glāzes). Sēklas iestrādā 1—1,5 cm dziļi. Skābenēm vajadzīgs mitrums, tāpēc tās regulāri jālaista, kad augsne apžuvusi — jāuzirdina. Pēc katras ražas novākšanas augus piebaro ar slāpekļa mēslojumu (amonija salpetri, urīnvielu) — sērkociņu kārbiņa uz 10 litriem ūdens. Pēdējā piebarošana ieteicama rudenī, tikai nevis ar amonija, bet gan ar kālija salpetri (tādās pašās devās).

Pirmajā gadā skābeņu lapas nogriež tikai divas reizes, nākamajos gados ražu var novākt 3—4 reizes.

Jaunās skābeņu lapas bagātas ar A, C, B1, B2 vitamīnu, olbaltumvielām, minerālsāļiem, vērtīgām organiskajām skābēm — citronskābi, ābolskābi.

Jau izsenis valda uzskats, ka skābenes uzlabo barības pārstrādāšanu, ir lielisks līdzeklis pret cingu. Skābeņu lapas lieto gremošanas regulēšanai un arī žults izdalīšanai. Bet jāatceras, ka vecās skābeņu lapās uzkrājas vairāk par 1% skābeņskābes, tāpēc tās nav ieteicams lietot sirds un asinsvadu slimniekiem.

I. Tanka