Bagātīgu gurķu ražu var iegūt siltās un mitrās vasarās. Pēc seno zemnieku novērojumiem, gurķi labi aug un ražo, ja eglēm ir daudz čiekuru. Der atcerēties, ka gurķu gados sliktāk padodas kartupeļi, un kāposti.

Lauka gurķiem optimalā temperatūra sēklu dīgšanai ir 25—260C, augšanai 22—250C dienā un 18—200C naktī. Ja temperatūra ir augstāka nekā 350C, gurķiem ziedi kļūst sterili, bet zemākā temperatūrā (150C) tie slikti apaugļojas vai vispār neapaugļojas, neveidojas sevišķie ziedi. No slikti apaugļotiem ziediem veidojas līki augļi ar rūgtu garšu. Minimālā temperatūra gurķu augšanai ir 15—160C. Atrodoties ilgstoši pazeminātā temperatūrā, gurķiem saknes zaudē ūdens un barības vielu uzsūkšanas spēju, pārstāj augt, sāk dzeltēt lapas. Ja temperatūra zemāka par 00C, augi aiziet bojā. Krasas temperatūras svārstības augus novājina, tie vairāk slimo, augļos uzkrājas rūgtvielas.

Gurķu ražību stipri ietekmē arī mitrums. Gurķi labi aug, ja augsnē ir 85% mitruma. Optimālais gaisa mitrums — 90—95 procenti. Ja gurķi aug sausā augsnē, ražas ir mazas, tos vairāk bojā kaitēkļi un tie ir rūgti. Sausās vasarās gurķi obligāti jālaista. Vienmērīgs temperatūras un mitruma režīms tiem ir vajadzīgs visā augšanas laikā. Tomēr visvairāk — sēklu dīgšanas, zaļās masas, reproduktīvo orgānu un augļu veidošanās laikā.

Gurķu ražas ieguvi sekmē arī gaisma. Gurķus nevajag sēt bieži, tādos sējumos slikti veidojas sānvasas, neveidojas ziedi, bites uz tādiem sējumiem nelido. Ja audzē agrīno šķirņu gurķus, metra garumā vēlams atstat 6—8 augus, vidēji agrīno šķirņu gurķiem — 4—6 augus.

Gurķu audzēšanai piemērotas bagātīgi iemēslotas viegla smilsmāla vai mālsmilts augsnes. Gurķi ir siltumprasīgi augi, tie jācenšas audzēt no vējiem aizsargātās vietās. Mazdārziņā gurķu dobi vislabāk izvietot starp divām zirņu dobēm. Visas dobes izveido austrumu — rietumu virzienā. Gurķiem ziemeļu pusē sēj zirņu šķirnes, kuru augums ir 1,2 m un vairāk, bet dienvidu pusē zirņu šķirnes ar zemu augumu. Dienvidu pusē var sēt arī dilles vai galda bietes, tās iesēj jau maija sākumā. Gurķu audzēšanai nav piemērotas kūdras augsnes, jo tās lēni iesilst un temperatūra augsnē vasarā vienmēr ir zemāka nekā smilts augsnē. Pirms sējas augsnē iestrādā aptuveni 10—15 kg/m2 svaigus kūtsmēslus (var iestrādāt arī kompostu, lapu trūdzemi). Jāiestrādā arī 40—60 g/m2 kompleksais minerālmēslojums, vislabāk 5—8 dienas pirms gurķu sējas. Ja gruntsūdens ir 80 cm dziļi un dziļāk, gurķus sēj uz līdzenas augsnes, bet vietās, kur tas ir tuvu virskārtai, uz paaugstinātām dobēm. Zemās vietās izrok 50 cm platu un 30—40 cm dziļu vagu, saliek salmu ķīpas vai salmus, virs salmiem 10 cm biezu svaigu kūtsmēslu kārtu, tos pārber ar neitralizētu kūdru vai komposta trūdzemi. Vietās, kur gruntsūdens ir 30—40 cm no augsnes virskārtas, gurķi jāaudzē augstās dobēs ar apakšēju drenāžu. Dobes vietā izrok 35—40 cm vai pat līdz 70 cm dziļu grāvi. Auglīgo augsnes kārtu norok dobes malā, lai dobes veidošanas beigās to varētu uzbērt virskārtā. Izraktajā grāvī apakšējo neauglīgo augsnes kārtu uzirdina, uzrok lāpstas dziļumā, virs tās ieliek žagarus (vislabāk tos sasiet 20 cm diametra kūlīšos un iepildīt grāvī cieši citu pie cita). Virs žagariem 20 cm biezā slānī uzber neauglīgo augsnes kārtu, virs tās 5 cm biezumā mālu un virs māliem 10 cm biezā slānī kūtsmēslus, sajauktus ar māliem, virs tiem 20 cm biežā slānī kompostu (piemēram, velēnu, kūtsmēslu vai lapu trūdzemi, kas sagatavota attiecībā 1:1:1). Šajā slānī 2 rindās ar nelielu kritumu izvieto drenu caurules, lai tās varētu izmantot apakšzemes apūdeņošanai. Ja dobes platums ir 120 cm, drenu caurules izvieto 30—40 cm attālumā no dobes vidus. Auglīgo komposta kārtu nosedz ar iepriekš norakto augsnes kārtu. Dobes kopējais sagatavotās augsnes kārtas biezums var sasniegt 1—1,2 m, tādēļ to apmalo ar dēļiem vai plāksnēm.

Pirms sējas gurķu sēklas var sildīt mainīgā temperatūrā: pirmās 12 stundas — 400C, nākamās 12 stundas — 10—120C temperatūrā. Šādu temperatūras maiņu ievēro 10—12 dienas. Tā paātrina gurķu pēcbriedes periodu. Augiem, kas izaug no šādi apsildītām sēklām, intensīvāk noris fotosintēze, veidojas vairāk sievišķo ziedu, ir lielāka izturība pret slimībām. Sēklas pirms sējas var arī norūdīt: tās 6 stundas mērcē ūdenī, tad izber uz mitras marles (24—36 stundas) 20—220C temperatūrā, pēc tam sēklas uz 36 stundām novieto ledusskapī. Norūdītas sēklas var sēt agrāk nekā nenorūdītas, taču tās jāsēj tikai mitrā augsnē.

Nosakot gurķu sējas laiku pavasarī, jāņem vērā laika apstākļi un augsnes temperatūra. Ja gurķus audzē bez plēvju seguma, sējas laiku izvēlas tad, kad zied zirgkastaņas.

Parasti gurķus sēj maija beigās vai jūnija sākumā, lai peč uzdīgšanas tie neciestu no pēdējām pavasara salnām. Ja gurķus audzē sīklecektīs vai plēves mulčā, — sēklas var sēt jau maija vidū. Agrās ražas ieguvei vēlams izmantot I. Klāmaņa ieteiktās sīklecektis. Tās gatavo no 3×5 cm vai 5×5 cm koka latām, kurām iekšpusē sānos izfrēzē gropi stikla biezumā. Sīklecektis gatavo 2—3 m garas, labāk 2 m garas un 20 cm platas. Rāmīti sastiprina galos un vidū ar šķērskoku, iestiklo ar 20×7 cm lieliem stikliem, tos sabīdot gropē tā, lai starp tiem paliktu neliela atstarpe. Uz līdzenas augsnes virsmas vai dobes izveido 8—10 cm dziļas vadziņas. Vadziņās iesēj gurķu sēklas un virs rindiņām uzliek sīklecekts rāmīti tā, lai stikls no augsnes atrastos 3—5 cm augstu. Kad gurķi sadīgst, rindiņai abās pusēs pierauš augsni, izveido valnīšus un sīklecekti paceļ augstāk. Gurķiem pieaugot, sīklecekšu rāmīti paceļ (arī augsni pierauš) vairākas reizes, bet, kad augiem izaugušas 2—3 īstās lapas, sīklecekts rāmīti nostiprina paceltu uz šķautnes valdošo auksto vēju pusē. Augi zem sīklecektīm aug labi, maz slimo, stublājs ir resns ar daudzām piesaknēm.

Pēc sējas augsni irdina, to pierauš pie augiem, laista. Gurķi zem sīklecekts rāmīšiem sāk ražot 10—15 dienas agrāk, ražas ir lielākas.

Labu gurķu ražu vēsās vasarās nodrošina to audzēšana zem plēves mulčas. Augsnes nosegšanai izmanto caurspīdīgu polietilēna plēvi. Tā pasargā augsni no izžūšanas, neveidojas virskārtas garoza, raža paagustinās par 82,8% (Ņ. Kozuliņas dati), sējumi sāk ražot par 1,5—2 nedēļām ātrāk. Pagatavo 80—90 cm platu dobi, tās vidū 40—50 cm attālumā vienu no otras veido 2 rindiņas, rindiņu ārējā malā izveido valnīšus. Iesēj pa 3—4 sēklām (attālums — 25—30 cm). Sēklām uzrauš 2 cm biezu augsnes kārtu un pārvelk ar caurspīdīgu plēvi, plēves malas ieklāj vadziņā un aprauš ar augsni.

Sējot gurķus, raugās, lai otrajā rindā sējas ligzdas nebūtu cita citai pretī, bet gan pamīšus. Vienā rindiņā ieteicams sēt šķirni ‘Izjaščnij’, bet otrā — šķirni ‘Libelle’ (F!), jo abas šīs šķirnes labi viena otru apputeksnē. Kad gurķi paaugušies un lapas šak skarties pie plēves, virs to pudurīšiem izdara krustveida griezumus, tā tiek ļauts augiem augt virs plēves. Ja sadīgušas visas iesētās gurķu sēklas, tad augus retina. Atstāj spēcīgākos, bet vājāk augošos dīgstus nokniebj, nevis izrauj. Kā ravē nezāles zem plēves mulčas? Iebāž roku pa kurstveida griezuma caurumiem, izrautās nezāles atstāj zem plēves. Laista ar siltu ūdeni. Plēves mulčā gurķus var audzēt arī no dēstiem. Tos izaudzē 20—25 dienas iepriekš kūdras celulozes podiņos. Katrā rindiņā 30—35 cm attālumā izveidotajā krustveida griezumā iestāda pa vienam dēstam. Audzēšanai zem plēves mulčas piemērotas šķirnes ir ‘Iznaščnij’, ‘Libelle’ (F!) un ‘Grīvas’, ‘Ņežinas vietējie’.

E. INDRIKSONS