Dzimis 1821. gadā lielais krievu rakstnieks Frjodors Dostojevskis (miris 1881. gadā).

Fjodors Dostojevskis dzimis Maskavā ārsta ģimenē. Tūlīt pēc studiju beigšanas 1843. gadā (viņš mācījās inženieru skolā Pēterburgā) Dostojevskis pilnīgi nododas literārai darbībai, un viņa pirmais stāsts “Nabaga ļaudis” gūst N. Ņekrasova un V. Beļinska atzinību.

F. Dostojevskis 40. gadu beigās kļūst par revolucionāro pulciņu dalībnieku, tiek arestēts, ieslodzīts Petropavlovskas cietoksnī un notiesāts uz nāvi, bet pēdējā brīdī, jau nāves soda vietā, Dostojevskim un viņa biedriem paziņo, ka spriedums atcelts. Tāda bija cariskās Krievijas varasvīru spīdzināšanas metode…

Nākamie gadi rakstnieka dzīvē nebija viegli. Četrus gadus viņam jāizcieš katorga Sibīrijā, pēc tam seko piecarpus gadi armijā, kur viņa ceļš ved no vienkārša kareivja līdz virsniekam. F. Dostojevska idejiskā pasaule veidojās Beļinska un Gogoļa, kā arī sociālistu utopistu ietekmē. Viņš ienīda dzimtbūšanu, cilvēka apspiešanu, tomēr nespēja pacelties līdz īsti revolucionārai domai. 60. un 70. gados Dostojevska uzskatos arvien vairāk izpaužas reakcionāras tendences, viņš zaudē ticību revolucionāri demokrātiskajām idejām. Taču savā Jaunradē viņš, būdams liels mākslinieks, joprojām pauž progresīvus uzskatus, Dostojevskis nemitīgi un ar lielu iejutīgumu aizstāv “mazo cilvēku”, ar visu sava talanta spēku atmasko melus un liekulību, viltību un netīrus darījumus, kas valdīja toreizējā Krievijas sabiedrībā. Kaut gan Dostojevska idejiskā pasaule ievērojami atpaliek no tā laika dižākajiem domātājiem, viņš ir izcils rakstnieks reālists, kas patiesi un spilgti tēlo kapitālistiskās pilsētas pretišķības un konfliktus, sociālo netaisnību un dažādu sabiedrības pārstāvju morāli, psiholoģiskās svārstības. Šīs reālistiskās patiesības dēļ F. Dostojevskis kļūst par vienu no izcilākajiem tā laika rakstniekiem, kas gūst lielu popularitāti ne tikai Krievijā, bet arī aiz tās robežām. Romāni “Noziegums un sods”, “Pazemotie un apvainotie”, “Idiots”, “Pusaudzis”, “Brāļi Karamazovi” un citi atnes Dostojevskim pasaules slavu. Rakstniekam izdodas ar īstu atmaskotāja spēku parādīt valdošo aprindu negatīvās iezīmes, visu netīro un riebīgo, kas te valda. Un blakus tam viņš atrod daudz siltuma un maiguma, lai notēlotu vienkāršus, godīgus un tīrus cilvēkus, kas gan bieži vien iet bojā, bet spēj iedvest ticību labajam, cēlajam un daiļajam dzīvē.