Dārza pupiņas (Phaseolus vulgaris var. nana) ir tauriņziežu dzimtas augi. Ir pazīstamas lobāmās, puscukura un cukura pupiņas. Lobāmajām pupiņām uzturā izmanto gatavās sēklas, pākstis nelieto, jo to veidošanās sākumā rodas pergamenta slānis. Puscukura pupiņām ir biezas un sulīgas pākstis, ko kopā ar sēklām augšanas sākumā var izmantot uzturā, jo pergamenta slānis izveidojas vēlu. Cukura pupiņu pākstis ir biezas un sulīgas, bez pergamentveida slāņa iekšpusē, tās visu augšanas laiku lieto uzturā.

Pirmās ziņas par šo augu sastopamas senajās Ķīnas hronikās. Tās attiecas uz 2800. gadu p. m. ē.  Ķīnieši pupiņas vārījuši kopā ar rīsiem, kā to dara arī tagad Indijā, Japānā un Korejā. Pupiņas pazinuši senie romieši, viņi no tām gatavojuši dažādus ēdienus, pat miltus, no kuriem savukārt ieguvuši kosmētisko līdzekli, kas romiešiem aizstājis pūderi. Gadsimtiem ilgi pupiņu milti bijuši dāmu “baltā smiņķa” sastāvā. Vācieši pat līdz šim laikam pupiņas sauc par “smiņķa” pupām. Eiropieši uzturā pupiņas sākuši lietot tikai pēc Amerikas atklāšanas, kur tās kopš seniem laikiem audzējuši un uzturā lietojuši indiāņi. Arī Francijā pupiņas ir viens no iecienītākajiem dārzeņiem, tās audzē pat apsildāmās siltumnīcās, lai svaigas varētu ēst visu gadu. Pupiņas ir daudzu nacionālo ēdienu sastāvā. Ēdieniem izmanto cukura pupiņu pākstis kopā ar sēklām, pākstis konservē, no tām gatavo salātus. No lobāmo pupiņu sēklām vāra zupas, kā arī sēklas ēd bez piedevām. Daudzās zemēs pupiņas aizstāj gaļu. Pupiņu ēdieni ir ļoti vērtīgi olbaltumvielu dēļ. To pupiņās ir vairāk nekā 5 procenti. Pupiņas bagātīgi satur aminoskābes — lizīnu, tirozīnu, triftofānu un asparagīnu. Pupiņu pākstīs ir 20—30 mg% C vitamīna un 0,4—1 mg% karotīna, nelielos daudzumos — arī B un PP grupas vitamīni. Pupiņas bagātīgi satur minerālvielas: dzelzi, kāliju, fosforu un nātriju. Cilvēka organismam ir labvēlīga nātrija un kālija attiecība, kas normalizē sirds un asinsvadu darbību. Pupiņu enerģētiskā vērtība ir 134 kJ (kilodžouli).

Medicīnā izmanto pākstis ar sēklām vai bez tām. Lieto, ja ir nieru vai urīnpūšļa iekaisumi, artērijskleroze, sirds un plaušu slimības, gastrīti ar samazinātu kuņģa sulas skābumu. Tautas medicīnā lieto, ja ir hroniskas ādas slimības, nierakmeņi (sausu ziedu novārījumu), ārīgi — ja ir ekzēmas, ādas izsitumi (sēklu pulveri), brūces, čūlas, furunkuli (pupiņu sēklu miltus). Pupiņu pākšu preparāti samazina cukura daudzumu asinīs, jo satur aktīvās vielas — arginīnu un fazeolīnu.

Pupiņu lapas ir trīsstūrainas, saliktas no trijām lapiņām, tumšzaļas vai gaišzaļas. Pupiņas ir pašapputes augs. Auglis ir pāksts, kurā attīstās sēklas. Pākstis var būt taisnas, liektas vai sirpjveida, gludas, krokainas vai kreļļveida ar izliektu pāksts pagarinājumu. Lietošanas gatavībā tās var būt dzeltenas, gaišāki vai tumšāki zaļas. Bioloģiskaja gatavībā pākstis vairumam pupiņu šķirņu ir salmu dzeltenas vai dzeltenas. Sēklas dārza pupiņām var būt apaļas, eliptiskas, cilindriskas vai nierveida. Sēklapvalks — balts, dzeltenbalts, dzeltens, zaļgans, zilgans, sarkans, brūns, pelēks, raibs vai melns. No lobāmajām pupiņām vērtīgākās ir tās, kuru sēklapvalks ir balts. Mūsu republikā izaudzētās pupiņas nogatavojas diezgan ātri, tāpēc tās ir vērtīgākas nekā ievestās. Žēl, ka mēs joprojām neesam novērtējuši šā pākšauga nozīmi un to audzējam maz.

Dārza pupiņas ir siltumprasīgs dārzenis, sēklas sāk dīgt 8 oC temperatūrā, bet optimālā dīgšanas temperatūra ir 10—20 oC. Dīgsti apsalst — 1 oC temperatūrā. Optimālā augšanas temperatūra ir 25 oC. Visvairāk mitruma nepieciešams sēklu dīgšanas laikā, bet pieauguši augi panes ilgstošu sausumu. Audzēšanai ir piemērotas ātri iesilstošas vieglas smilšmāla vai mālsmilts augsnes ar pH 6,2—6,7. Mazāk piemērotas ir kūdras augsnes, tajās pupiņas audzē, kad augsne ir kaļķota. Tomēr šādā augsnē pupiņas vēlu nobriest, jo kūdras augsne ir vēsāka. Sagatavojot augsni, jāiestrādā 50—60 g/m2 kompleksā pilnmēslojuma. Trūdvielām nabadzīgās smilts augsnēs iestrādā papildus apmēram 10—12 kg/m2 sadalījušos kūtsmēslus. Ja augsne ir skāba, to vislabāk ir kaļķot rudenī. Atkarībā no augsnes skābuma filtrkaļķa deva ir 300—500 g/m2. Ja kaļķo pavasarī, izmanto krītu vai pelnus (1,0—1,2 kg/m2 krīta, 1,5—2 kg/m2 pelnu). Labāki ir lapu koku pelni, tie vairāk satur kālija, fosfora un mikroelementu. Pelnus uz augsnes uzkaisa pirms augsnes uzrakšanas un nekavējoties iestrādā.

Sēklas pirms sējas karsē 50 oC karstā ūdenī. Ieber 100—150 g sēklu šaurā un garā marles maisiņā un to uz 10 minūtēm iegremdē 50 oC karstā ūdenī, tad sēklas uz 30 min. ieliek aukstā ūdenī. Šādu karsēšanu un atdzesēšanu var atkārtot 2 reizes. Tad sēklas 10—15 min kodina 1% kālija permanganāta šķīdumā. Tā rīkojoties, var samazināt pupiņu slimošanu. Pēc tam sēklas apžāvē un izsēj vai inficē ar nitragīna šķīdumu vai ar pupiņu rases nitragīna tīrkultūru. Šim nolūkam iepriekšējā gadā ievāc krūmu pupiņu saknes, uz kurām ir labi attīstījušies gumiņi. Saknes ar gumiņiem izžāvē un uzglabā stikla traukā. Pavasarī pirms pupiņu sējas gumiņus no saknēm noberž un pagatavo pulveri. To ieber vājpienā un novieto tumsā vietā uz 24—36 stundām 10—20 oC temperatūrā. Kad baktērijas ir savairojušās, tad ar šo šķīdumu apslacina sēklas. Tās cenšas izsēt dienā, kad ir apmācies. Tā rīkojoties, var samazināt pupiņu slimošanu.

Pupiņas sēj, kad augsnes temperatūra 10—12 cm dziļumā ir 12 oC (parasti maija beigās vai jūnija sākumā). Lobāmās pupiņas sēj divrindu slejā, attālums starp rindām ir 20—25 cm, starp slejām — 45 cm (45—20—25 cm). Cukura pupiņas labāk aug, ja tās sēj 45 cm attālumā citu no citas uz vagu skaustiem. Sēklas iestrādā 5 cm dziļi (izsēj 20—25 g/m2). Pupiņas sadīgst vadziņā jāielej ūdens. Kad tas iesūcas, drīkst sēt. Pēc tam sējas rindiņu ar grābekļa muguriņu pieblīvē. Nedēļu pēc sējas augsni irdina, to dara arī vēlāk. Kad pupiņas sadīgst, ravē nezāles un retina dīgstus. Augus citu no cita atstāj 15 cm attālumā. Pēc tam augus papildmēslo ar atšķaidītu vircu. Ja virca nav pieejama, lieto izšķīdinātus minerālmēslus — karbamīdu (urīnvielu) (20—30 g/m2). Dārza pupiņas papildmēslo tikai reizi, jo liela slāpekļa deva var veicināt slimību attīstību, pārāk spēcīgu lapu augšanu. Kamēr pupiņu saknes vēl nav pietiekami attīstījušās, augus rīta stundās var laistīt. Lai pupiņas pasargātu no slimībām, jūlijā un augusta sākumā atkarībā no laika apstākļiem ar 10—15 dienu starplaiku tās 2—3 reizes miglo ar 1% Bordo šķīdumu. Lai pupiņas labāk augtu vertikāli, pie stublāja jāpierauš augsne.

Cukura pupiņu un puscukura pupiņu pākstis novāc no rītiem, kamēr pākstīs nav zudis turgors (pākstīm jābūt 10—12 dienu vecām). Lobāmās pupiņas novāc septembra sākumā vai beigās, kad augi sāk nodzeltēt un sēklas sasniegušas gatavību. Ja augi līdz šim laikam nav ienākušies, tos nogatavina: septembra vidū augus no zemes viegli paceļ uz augšu. Gatavos izrauj ar saknēm, sasien kūļos un pakarina nojumē vai dārza mājiņā pēcbriedei. Pēc pilnīgas ienākšanās pākstis izloba, savāc un izmanto medicīnas vajadzībām.

Audzēšanai ir rajonētas 2 šķirnes — ‘Saksa bez volokna-615’ un ‘Ščedraja’. Pirmā ir agrīna cukura pupiņu šķirne, lietošanas gatavībā zaķī dzeltena, sēklas — pilnīgi dzeltenas. Lietošanas gatavību tā sasniedz 60 dienās pēc sadīgšanas. Arī ‘Ščedraja’ ir cukura pupiņu šķirne ar gaišzaļām pākstīm. Tā lietošanas gatavību sasniedz 55—65 dienās pēc sadīgšanas. Pākstis ir bez pergamentveida slāņa, šķirnei ‘Algo’ graudi ir balti. Pākstis var konservēt. Zaļas pākstis ir šķirnēm ‘Undīne’, ‘Saksonova’. Perspektīvas ir jaunās VDR šķirnes ‘Selenta’, ‘Esto’, un ‘Jutta’. Tomēr pupiņu audzētājiem vairāk vajadzētu pievērsties republikā audzējamo lobāmo un cukura pupiņu šķirņu populācijām, jo tās agrīnuma ziņā pārspēj ievestās šķirnes un sliktos laika apstākļos labi nogatavina sēklas.

PUPIŅU IEDEGA
Dārza pupiņas bojā vairākas slimības: pupiņu iedega, lapu stūrainā plankumainība, lapu koncentriskā plankumainība, baltā puve, pupiņu rūsa, bakterioze un mozaīka. Izplatītākā ir pupiņu iedega. Tā bojā pupiņu pākstis un sēklas, arī stublāju un lapas.

Uz pākšu mizas izveidojas brūni ar sarkanu apmali ierobežoti plankumi, kas sniedzas pat cauri pāksts vārsmei līdz sēklām, un arī tās kļūst plankumainas. Slimības ietekmē nobrūnē lapu dzīslas. Pat lapas plātnes audi kļūst brūni un izdrūp. Uz atmirušajiem audiem attīstās sīkas, brūnas sporu kolonijas. Uz stublāja un lapu kātiņiem izveidojas tumšas, iegrimušas svītras.

Slimību ierosina sēne, kas sēņotnes veidā pārziemo sēklapvalkā vai ražas atliekās. Galvenais infekcijas avots ir slima sēkla. Ja tādas izsēj, attīstās slimi dīgsti ar ieapaļiem, brūniem plankumiem uz dīgļlapām un stublāja. Bojājuma vietā attīstās sēņu sporu konīdijas, ar kurām sēne izplatās tālāk uz veselajiem augiem. Slimība jo plaši sastopama vēsos un mitros pavasaros. Sēnei ir daudzas rases, kas piemērojušās eksistencei uz atsevišķu šķirņu pupiņām. Slimība vairāk bojā cukura pupiņas ar dzeltenām pākstīm.

Sēklai jālieto sēklas, kas ievāktas no veselīgiem stādiem, no lielām pākstīm. Sēklas pirms sējas kodina ar 1% kālija permanganāta šķīdumu (tomēr kodināšana sēklas no pilnīgas infekcijas nepasargā). Sēklas pēc kodināšanas apžāvē un sēj irdenā, siltā augsnē, vēlams sējai izvēlēties saulainu vietu. Slimības straujāku izplatību veicina biezs sējums, tāpēc pēc sadīgšanas pupiņas jāretina un jāmiglo ar fungicīda šķīdumu. Tad dīgstus var miglot ar 0,5% Bordo šķidrumu, vēlāk atkal ar 1% Bordo šķidrumu. Miglo vairākas reizes. Pēc ražas novākšanas ražas atliekas jāsadedzina, augsne dārzā jāuzrok.

E. Indriksons