Arāliju dzimta ir ļoti sena. Uzskata, ka tā pārstāv vissenāko ziedaugu sugas un attīstījusies krīta laikmeta sākumā vai pat jūras laikmeta beigās — pirms vairāk nekā 150 miljoniem gadu. Tanīs laikos Eiropa bija tikai dažas atsevišķas salas, Madagaskara savienojās ar Indostānu, bet pie tagadējā Klusā okeāna bija Angāras kontinents, kurā bija ļoti labvēlīgi augu augšanas apstākļi. Tieši šeit no pirmsziedu sugām, kas bija radušās no sporaugiem, izveidojās ziedaugi. Atrastas ap 75 pirmatnējo ziedaugu dzimtas, no kurām saglabājušās tikai dažas — viena no tādām ir arāliju dzimta; to tagad pārstāv ap 150 sugu, galvenokārt tropu augi. Latvijā no šīs dzimtas sastopama efeja. Tā ir dabas retums un aug tikai Dundagas mežos. Ārstnieciskās īpašības tai nav konstatētas.

Ļoti populāri tautas medicīnā ir šīs dzimtas augi žeņšeņs un Ķīnas citronliāna.
Pētot šo augu īpašības, atklājies, ka līdzīgas ārstnieciskās īpašības ir vēl trešajam šīs dzimtas augam — adatainajam eleuterokokam.

Visi šie ārstniecības augi satur ļoti vērtīgas stimulējošas vielas — glikozīdus, kas labvēlīgi ietekmē nervu sistēmu: samazina nogurumu, palielina darba spējas un paaugstina organisma dzīvotspēju, sevišķi vecākiem cilvēkiem.

Vissenākais un populārākais ārstniecības augs ir žeņšeņs. Ķīnā to lieto jau vairāk nekā trīstūkstoš gadu. Žeņšeņa sakne ir ilggadīga, un no tās ik pavasari izaug viens līdz pieci stublāji, kas sasniedz 70 centimetru lielu garumu. Dažus gadus dzinumi pat neparādās, jo pumpuri veidojas lēni — 1,5—2 gadu laikā un viegli bojājas, jo ir ļoti vārgi.

Kā visiem arāliju dzimtas augiem, žeņšeņa ziedi sakopoti lietussarga veida čemuros, ir ļoti sīki un neizskatīgi, pelēkzaļā krāsā. Ziedu kātiņi pagari. Auglis ir gaišsarkana oga ar vienu vai divām plakanām sēklām. Šis reliktais augs savvaļā sastopams Habarovskas apgabala dienvidos un Piejūras apgabalā pie Klusā okeāna. Senāk šis augs audzis arī Ziemeļkorejā un Ziemeļķīnā, kur tagad to brīvā dabā sastop ārkārtīgi reti. Ārstnieciskās vielas ir tikai žeņšeņa saknēs. Parasti atrod 10—20 g smagas saknes, bet 150—200 gadus veco augu sakņu svars sasniedz 300—400 gramu. Šādu sakņu vērtību agrākos laikos pielīdzināja zeltam, tas ir, sakņu svaru atsvēra ar zeltu. Kādā senās Ķīnas aptiekas logā reklāmas nolūkā bijusi izstādīta ap 2 kilogrami smaga žeņšeņa sakne. Konservētā veidā tā saglabājusies pat vairākus simtus gadu — nav bijis tik bagāta pircēja, kas to varētu iegūt.

Tagad žeņšeņu kultivē. Četru līdz sešu gadu laikā izaug 20—50 gramu smagas saknes. Tām ir daudz zemāka medicīniskā vērtība nekā savvaļā augošiem augiem, kaut arī tiem tādā pašā laikā izaug tikai 15—25 gramus smagas saknītes.

Žeņšeņs ir tipisks ēnmīlis, sevišķi jaunībā. Tas aug tikai ciedru vai jauktos ciedru un platlapaino koku mežos, kuros nav krūmu. Žeņšeņu var audzēt arī mākslīgā ēnojumā. Vecākiem augiem ēnojums nav vajadzīgs. Labu un vērtīgu ražu var izaudzēt 30—40 gados.

Šīs kultūras plašu audzēšanu kavē ne tikai auga vispārīgi gausā augšana, bet arī sēklu vārgā dīgšana.

Rudenī izsētas sēklas parasti sadīgst pēc 20 mēnešiem. Žeņšeņa sēklu paātrinātas diedzēšanas paņēmienus ir izstrādājuši V. Komarova botānikas institūta darbinieki.

Žeņšeņs, tāpat kā visi mazattīstītie augi, praktiski nespēj vairoties veģetatīvi.

Izpētot svaigas sēklas, noskaidrojies, ka tanīs ir ļoti mazattīstīts dīglītis — 0,3 mm diametrā. Izsētajā sēklā vispirms notiek dīglīša augšana. Ja sēklu inkubē pie 15—20o C (siltā stratifikācija), tad dīglītis izaug jau 4 mēnešos. Dīglītis šai laikā palielinās 15—18 reizes, bet sēkla tomēr vēl nespēj dīgt. Tā četrus mēnešus vēl jātur pazeminātā temperatūrā —2 līdz —4oC (aukstā stratifikācija).

Ar šādiem pasākumiem iespējams dīgstus iegūt jau pēc 8 mēnešiem.

J. KLĀMANIS,
Latvijas Dārzkopības un biškopības biedrības
dārzeņkopības sekcijas biroja priekšsēdētājs