Nekādā gadījumā nedrīkst stādīt parastajos dārzeņu veikalos vai arī tirgū no nepazīstamām personām pirktus nezināmas izcelsmes kartupeļus. Tā rīkojoties, dārziņā var iekļūt karantīnas kaitēklis — nematode. Jāpiebilst, ka šis bīstamais kartupeļu ienaidnieks var izplatīties arī ar augsni, kas pielipusi darbarīkiem, tarai, traktoru riepām, apaviem, tāpēc vēlams mazdārziņos audzēt pret nematodi neieņēmīgas šķirnes. Diemžēl to izvēle ir neliela un tās prasa intensīvu pesticīdu lietošanu. Šo iemeslu dēļ savu popularitāti zaudējušas ‘Omega’, ‘Kardināls’, ‘Premjera’ un citas šķirnes. Pagaidām mazdārziņu aprūpētājiem varu ieteikt holandiešu šķirnes ‘Diamant’ un ‘Sante’, kā arī priekuliešu jauno šķirni ‘Skaidra’. Mūsu kaimiņu republikās populāras ir ‘Meta’, ‘Viļņa’, ‘Naroč’.
Jābrīdina, ka augsnēs, kur nematodes ir daudz, kartupeļus stādīt vairākus gadus pēc kārtas nedrīkst, jo var izveidoties agresīvi nematodes tipi, kas spēj bojāt arī nematožu neieņēmīgās sķirnes.

Daudzi mazdārziņu kopēji jau desmitiem gadu pratuši izvairīties no nematodes. Visagrīnākās produkcijas ieguvei viņiem var ieteikt ‘Priekuļu visagros’. Nedaudz vēlīnāki, taču ar augstākām kulinārām īpašībām ir ‘Agrie dzeltenie’. Pēdējos gados arvien lielāku ievērību gūst ‘Madara’. Nelabvēlīgiem laika apstākļiem piemērota ir vidēji agrīna šķirne ‘Laimdota’, kuras bumbuļi lieliski noder cepšanai (satur maz cietes), zupām un salātu gatavošanai. Niecīgās miltainības dēļ nav lietderīgi tos izmantot kā piedevas. Pēdējos gados ļoti augstu vērtējumu guva ‘Adretas’ kulinārās īpašības, taču aizvadītās sezonas nelabvēlīgajos apstākļos šķirnes prestižs krietni vien sašķobijās.

Daudzi mazdārziņu kopēji iecienījuši rūpnieciskai ražošanai nepiemērotos (viegli gūst mehāniskas traumas) kartupeļus ‘Astra’. Republikas saimniecībās plaši izplatīti ir kartupeļi ‘Sulev’, taču šīs šķirnes bumbuļi pēc vārīšanas tumšojas. Prasmīgas kulināres ar nelielu etiķskābes piedevu vārīšanas laikā prot šo trūkumu novērst. No vēlīnām šķirnēm universāla ir ‘Olev’, kuras bumbuļi piemērotos apstākļos var saglabāties līdz jaunajai ražai. Diemžēl šai šķirnei ir maz augstvērtīga stādāmā materiāla. Valsts šķirņu pārbaudi iziet priekuliešu ‘Lauma’, taču tās veģetācijas periods ir garš — 101 diena.

Kartupeļu audzētājiem, kas tikuši, pie labas sēklas, jācenšas tās augstās īpašības saglabāt. Tā jāstāda atsevišķi no patēriņa kartupeļiem, jūnijā un jūlijā 3 reizes jāpārbauda ceri, jāizrauj slimību inficēto augu laksti ar visiem bumbuļiem, kā arī citu sķirņu kartupeļi. Taču lielākā daļa kartupeļu audzētāju šo darbu neveic. Izvērtējot rudenī novākto ražu, lielos bumbuļus iedala pārtikai, vidējos — sēklai, mazos un iebojātos — lopbarībai. Slimību inficēto bumbuļu lielākā daļa nonāk pie sēklas kartupeļiem. Nākamajā pavasarī tā nokļūst vagā un vēl straujāk nekā ģeometriskajā progresijā palielina mazvērtīgās sēklas īpatsvaru, un ļoti krasi pazemina kartupeļu ražu.

Mazdārziņos, kur kartupeļu platības ir nelielas, sēklai jāatstāj raženāko ceru bumbuļi. Visur, kur ziemošanas apstākļi ir pieņemami, sēkla jāuzglabā pašiem ražotājiem.

Jau martā jāuzsāk kartupeļu iediedzēšana, jo tā rīkojoties paātrinās ražas nobriešana un rodas iespēja daļēji izvairīties no lakstu puves. Iediedzētie bumbuļi jāstāda maksimāli agri — līdzko augsne ir strādājama un pietiekami iesilusi. Vietās, kur var būt naktssalnas, šāda rīcība gan saistīta ar zināmu risku, taču mazdārziņos jāmēģina asnus pasargāt no pārāk zemām temperatūrām.
V. Liepa raksta, ka Piebalgā kartupeļu laksti jau augusta sākumā metas brūni. Pērn arī citās vietās, kur nebija lietoti fungicīdi, aina bija līdzīga. Lai kartupeļus pasargātu no slimībām un nodrošinātu augstu un kvalitatīvu ražu, stādījumi jāmiglo ar fungicīdiem. Augu aizsardzības speciālisti iesaka lietot 80% polikarbacīnu (deva 2,5 g uz 10 m2), 80% polihomu, 90% vara oksihlorīdu vai 60% arcerīdu (3 g uz 10 m2), kā arī Bordo šķīdumu (6 g uz tādu pašu platību). Apsteidzošā miglošana jāizdara jau jūnija beigās. Iestājoties slimību attīstībai labvēlīgiem apstākļiem, miglošana jāatkārto ik pēc nedēļas un jāpārtrauc 20—25 dienas pirms ražas novākšanas. Vēlams katru reizi izmantot citu fungicīdu, jo pretēja gadījumā var izveidoties pret šo preparātu izturīgas slimības ierosinātāja formas. Stingri jāseko, lai nepārsniegtu noteikto fungicīda devu un šķīdumu izsmidzinātu vienmērīgi. Ja ievēro šīs prasības, produkcija ir veselībai nekaitīga.

Šķirņu izturība pret slimībām ir dažāda, taču pernais gads liecina, ka bez fungicīdu palīdzības neiztikt. Slimības ne vien samazina ražu, bet arī pasliktina savākto bumbuļu glabāšanos, pazemina atbērtās sēklas kvalitāti. Holandē, kur kartupeļu ražība pārsniedz 300 cnt/ha, slimību attīstībai labvēlīgos gados sēklkopības stādījumus miglo 12—15 reizes.

Piekrītu, ka ļoti vilinoši ir izaudzēt ekoloģiski tīru produkciju, taču jāatzīst, ka pašreizējā situācijā šāda rīcība saistīta ar lieliem kvantitatīviem un kvalitatīviem zudumiem. Lai augos nepieļautu veselībai kaitīgu vielu uzkrāšanos, kartupeļu audzētāji jāapgādā ar augstas precizitātes augu aizsardzības tehniku un mērinstrumentiem organismam nevēlamo vielu noteikšanai produkcijā.

V. PIRKSTS,
agronoms