Kauleņaugiem ir diētiska un ārstnieciska nozīme, jo tajos ir biogēni aktīvas vielas, kas paaugstina organisma pretošanās spējas infekcijas slimībām, kavē urīnskābes izgulsnēšanos, sekmē kaitīgu vielu izvadīšanu no organisma, uzlabo gremošanas un elpošanas orgānu, kā arī sirds un asinsvadu sistēmas darbību. Liela nozīme ir skābajiem ķiršiem (Cerasus vulgaris). Tie Eiropā ievesti 16. gadsimta beigās, bet pazīstami — kopš 4. gs. p. m. ē. Mūsdienās ir vairāki simti kultūršķirņu. Ķiršu augļi un no tiem pagatavotie sīrupi, sulas, kompoti, ievārījumi, ekstrakti, limonādes ieteicami, ja ir mazasinība, drudzis, arī slāpju remdēšanai. Ķiršu biezsulas (tajās ir daudz pektīnvielu) sekmē organisma atindēšanos un zarnu peristaltiku, tāpēc tās jādzer karsto un kaitīgo ceju strādniekiem, kā arī, ja ir hronisks zarnu aizcietējums. Tautas medicīnā sulu lieto kā antiseptisku atkrēpošanas līdzekli, ja iekaisuši augšējie elpošanas ceļi. Ogas ar pienu ēd, ja ir iekaisušas locītavas. Svaigu lapu novārījumu pienā lieto aknu slimību ārstēšanai. Ārīgi apliekamajos izmanto saberztas lapas ādas iekaisumu ārstēšanai. Augļkātu novārījumu (1:20) izmanto kā diurētisku un pretcaurejas līdzekli, dienā izdzer 1 glāzi vairākās reizēs. Ķiršu sīrupu pievieno zāļu garšas uzlabošanai. Lapas var izmantot arī mājas tējās un kā garšvielu marinādēm, dārzeņu, arī sēņu skābēšanai. Sēklas var būt kā garšviela rūgto mandeļu aizvietošanai, bet tās uzturā nedrīkst lietot lielās devās, jo ir indīgas. Sēklu eļļu izmanto ziepju rūpniecībā.

Pavasarī ķiršu mizas bojājumu brūvēs parādās lipīgi, ūdenī nešķīstoši izdalījumi — gumijvielas (polisaharīdu maisījums), kas žūstos sacietē. Tās medicīnā neizmanto.

Pasaulē ir pazīstamas apmēram 3000 plūmju (Prunus) šķirnes. To augļu forma, krāsa, lielums, garša, smarža un bioķīmiskais sastāvs atkarīgs no augu šķirnes un augšanas apstākļiem.

Plūmju augļus lieto svaigus, saldētus, žāvētus, gatavo sulas, kompotus, ievārījumus, biezeņus, marmelādi. Tos plaši izmanto dietoterapijā. Tie noder kompleksā preparāta kafiola ražošanai, kuru lieto kā mīkstinošu līdzekli pret hroniskiem zarnu aizcietējumiem, hemoroīdu ārstēšanai. Tautas medicīna plūmes izmanto (10—20 augļus vakaros) pret zarnu aizcietējumiem, kā arī tad, ja slimo ar aterosklerozi, žultspūšļa, aknu, nieru slimībām. Augļos esošās vielas sekmē nātrija hlorīda un ūdens izdalīšanos, tāpēc plūmes vēlamas, ja ir hipertonija un sirds slimības. Cītinātās un žāvētās plūmēs ir daudz cukuru, tās nav ieteicamas cilvēkiem, kas slimo ar cukura diabētu un kam ir tieksme aptaukoties.

Paši varam sažāvēt plūmju augļus. Tos vispirms nomazgā, tad 1—2 min plaucē verdošā ūdenī, atdzesē, izber uz sietiem un kaltē vai vītina labi vēdināmā krāsnī 500C 3—5 stundas. Pēc tam atdzesē un atkal žāvē 65—700C, kamēr pilnīgi izžūst. Uzglabā iesaiņotas paketēs vai aizvākotos traukos.

Ērkšķu plūmes ziedus agrāk izmantoja oficiālā medicīnā, tagad tos lieto tikai tautas medicīnā. Ziedos ir glikozīdi, prunozīds, flavonglikozīdi un citas sastāvvielas. Ziedu uzlējumu (tējkaroti un glāzi ūdens) dzer pa glāzei 2—3 reizes dienā kā mīkstinošu, diurētisku, spazmolītisku līdzekli, ja ir nieru, urīnpūšļa, žultsceļu iekaisums, zarnu aizcietējums. Tautas medicīnā šo plūmju augļus un to ekstraktu lieto kā pretcaurejas līdzekli, ja ir nespecifisks kolīts, dizentērija, uztura intoksikācija.

Augļu, ziedu, mizas un sakņu novārījumu (1:10) dzer pa 1/4 glāzes rītos kā spēcinošu līdzekli, ja ir sirds mazspēja, hipertonija, arī pret aizsmakumu, klepu un gremošanas orgānu darbības traucējumiem. Mizas un sakņu novārījumu (1:20) lieto kā pretiekaisuma, sviedrējošu, temperatūras pazeminātāju līdzekli, ja ir drudzis, reimatiskas sāpes, podagra.

Kaukāza plūmes, aličas (P. divaricata) ir savvaļas augi Kaukāzā, Vidusāzijā un Priekšāzijā. Taču ir pazīstamas arī tautas selekcijas šķirnes. Too augļu lielums un forma, kā arī krāsa ir atšķirīga un atkarīga no šķirnes: zaļgana, tumši zaļa, dzeltena, rožaina, sārta, violeta, tumši zila, gandrīza melna.

Tautas medicīnā Kaukāza plūmju augļu novārījumu lieto kā atkrēpotāju līdzekli un ja ir iekaisis rīkles gals. Augļus izmanto dietoterapijā. Tos ēd svaigus, žāvētus, gatavo sulas, sīrupus, želejas, kompotus, biezeņus, marmelādes.
Kaukāza tautas no šiem augļiem gatavo rausi — lavašu. Ņem gatavus augļus, tos sastampā un izspiež caur sietu, lai atbrīvotu no kauliņiem. Augļus var vārīt un tad atdalīt kauliņus. Iegūto biezeni izlej plānā slānī uz karstiem plakaniem akmeņiem vai paplātēm un žāvē saulē. Tā iegūst elastīgu, aromātisku, brūnu loksni, kuru sarullē vai sagriež un uzglabā. Lavašu izmanto kā piedevu dažādiem gaļas ēdieniem, pīrāgu pildījumiem.

Kaukāza plūmju mizu un jaunos dzinumus var lietot vilnas dzijas krāsošanai (ja kodina ar alaunu, iegūst dzeltenu krāsu).

Parastā aprikoze (Armeniaca vulgaris) savvaļā aug Tjanšana kalnos. Ir izveidoti hibrīdi un šķirnes, kuras audzē arī Latvijā.
Aprikozu augļus izmanto dietoterapijā, sevišķi maziem bērniem mazasinības, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai. Cukura diabēta un aptaukošanās gadījumā aprikozes lietot nav ieteicams.

Aprikozu augļus lieto svaigus, žāvētus, sasaldētus, iegūst sulas, marmelādi, biezeņus, kompotus, ievārījumus u.c.

Aprikozu gumijvielas, kuras izdalās mizas ievainojumu vietās, izmanto medicīnā.
Persiks (Persica vulgaris) ir Austrumāzijas subtropu augs. Ir daudz hibrīdu un kultūršķirņu, kuras kultivē Krievijā. Dažus hibrūdus audzē arī mūsu republikā. Augļu lielums, forma, krāsa, smarža, garša un bioķīmiskais sastāvs atkarīgs no šķirnes un augšanas apstākļiem.

Persiku augļus izmanto svaigus, gatavo sulas, ievārījumus, kompotus. Sula ir diētisks produkts, kuru var lietot bērni un slimnieki. Persiku augļi sekmē gremošanas orgānu darbību, tie ieteicami, ja slimo ar sirds slimībām, bet nav ieteicami — cukura diabēta slimniekiem un aptaukošanās gadījumā.

Persiku eļļu izmanto farmaceitiskā rūpniecībā kā dažādu zāļu šķīdinātāju, arī ziedēs, emulsijās mandeļeļļas aizvietošanai un kosmētikā.

H.RUBINE,
farmācijas zinātņu kandidāte