Kad dabā viss vēl pelēks un kails, mežā sāk kūsāt dzīvība. Koku saknes uz pamirušajiem zariem sūknē saldās dzīvības sulas, kukaiņi atstāj paslēptuves un atsilušajās vietās steidz izlocīt kājas un spārnus. To pašu šai laikā var darīt arī sēņotāji. Katram mežā var gadīties patīkams pārsteigums.

Pirmās parādās rumpuču sēnes: lāčpurni, bisītes un ķēvpupi. Derīgi iemācīties atšķirt šīs sēnes citu no citas, jo parastās bisītes ir stipri indīgas sēnes. Interesanti, ka bisīšu indīgums ir atkarīgs no to augšanas ģeogrāfiskā apgabala un klimatiskajiem apstākļiem — vai tās ir augušas saulainā vai lietainā laikā. Ļoti bieži saindējas arī ar ēdamām sēnēm, ja tās ir pāraugušas un ja sēnes ieēd par daudz. Daži mikologi uzskata, ka jaunas bisītes nav indīgas, bet saindējas ar tām tāpēc, ka grūti atšķirt vecas sēnes no jaunām.

Kādas ir parastās bisītes pazīmes? Cepurīte ir 4—12 cm plata, dzeltenīgi brūna līdz sarkanbrūnai, ar netīri baltu iekšpusi, ieapaļa, daivaina ar nekārtīgi izlocītām smadzeņveida krokām. Mīkstumam ir vāja mitruma smarža un patīkama garša. Kātiņš ir īss un resns, iedzeltens vai iesārts, mazliet pūkains, nekārtni cilindrisks vai saplacināts, sākumā blīvs, vēlāk ar dobumu, drupans. Šīs sēnes aug priežu silos, sevišķi izcirtumos, izdegumos, ceļmalās. Sastopamas bieži, grupās.

Pirmās saindēšanās pazīmes pēc parasto bisīšu lietošanas parādās pēc 6—8, retāk pēc 2—24 stundām. Sākas stipras galvassāpes, nelaba dūša, sāp aknas, ir nepārtraukta vemšana un ūdeņaina caureja, tad sākas drudzis ar temperatūru līdz 390. Pēc 40 stundām parādās dzeltenās kaites pazīmes, smagākos gadījumos iestājas aknu atrofija ,tās pārstāj funkcionēt un cietušais zaudē samaņu. Var sākties arī krapji, murgi, paplašinās acu zīlītes un tiek novēroti citi centrālās nervu sistēmas traucējumi. Nāve iestājas pēc 2—3 dienām, asinsrites un elpošanas centru darbības traucējumu dēļ. Bisīšu inde idarbojas arī uz personām, kas tikai strādā pie seņu sagatavošanas, viņiem iekaist acis, ir nelaba dūša un galvassāpes. Pieņēmums, ka labi novārītas parastās bisītes pēc divkārtējas vārījuma noliešanas nav indīgas, ir nepareizs. Bisīšu inde – giromitrīns žāvējot viegli oksidējas un noārdās, tāpēc uzskata ka pēc 6 mēnešiem tās ir pavisam nekaitīgas.

Pavasarī lapu koku mežos, parkos, sakņu dārzos, krūmainos upju krastos uz kaļķainām augsnēm, arī ugunskuru vietās aug parastie lāčpurni — labas ēdamās sēnes. Tomēr lietojot tās lielos daudzumos, var nedaudz saindēties. Tādēļ tās jāuzvāra un ūdens jānolej. Parasto lāčpurnu cepurīte ir eliptiska vai olveida, 6—12 cm augstumā pieaugusi pie kātiņa, 4—8 cm plata, okera dzeltena vai gaiši brūna, ārpusē šūnveidīga. Kātiņš ir bālgans vai gaiši iedzeltens, 3—9 cm garš, pie pamata paresnināts un krokains. Mīkstums ir maigs, trausls, ar patīkamu smaržu un garšu. Līdzīgās vietās aug smailais lāčpurns, kura cepurīte atšķirībā no parastā lāčpurna ir koniska, pelēkbrūna vai brūni melna ar gareniskām krokām, starp kurām ir šauras šķērskrokas, kas veido bišu šūnām līdzīgus iedobumus. Cepurīte ar kātiņu ir saaugusi, mīkstumam ir nedaudz cietāka konsistence nekā parastajam lāčpurnam, tas ir trausls, bez smaržas. Ļoti līdzīgs smailajam lāčpurnam ir augstais lāčpurns, kas atšķiras ar lielākiem augļķermeņiem (līdz 25 cm augstiem). Augstie lāčpurni aug kāpu smiltājos, mežmalās un dārzos.
Gaišos lapu koku mežos, sevišķi zem liepām un apsēm, laucēs aug parastie ķēvpupi. Tie satur indīgas vielas, tādēļ pirms lietošanas jānovāra. Cepurīte ir zvanveidīga, ārpusē ar satuvinātām, paralēli izlocītām krokām, kātiņš ir garāks nekā iepriekšējām sugām (līdz 14 cm), bālgans, pūkains vai miltaini zvīņains, cilindrisks, augšdaļā nedaudz sašaurināts.

Bez rumpuču sēnēm pavasarī varam atrast arī dažas lapiņu sēnes. Ļoti garšīga un iecienīta ir auzene, kurai ir līdzīga un stipri indīga dvīnu māsa – Patujāra šķiedrgalvīte, kas arī aug parkos, krūmājos un mežmalās. Šīm sēnēm ļoti atšķirīga ir smarža: šķiedragalvītes smaržo pēc alkohola, auzene — pēc svaigiem miltiem. Jaunas abas sēnes ir gandrīz baltas, bet šķiedrgalvīte, kļūstot vecāka, maina krāsu no salmu līdz ķieģeļsarkanai, it sevišķi noberzumu vai iespiedumu vietās. Arī sēnes mīkstums pēc ilgāka laika kļūst ķieģeļsarkans. Atšķirīga arī lapiņu krāsa: šķiedragalvītēm tās ir bālgani sārtas, vēlāk olīvbrūnas, iespiedumu vietās ar sarkaniem plankumiem; auzenēm lapiņas ir bālganas. JA auzenei kātiņš ir īss un resns, tad Patujāra šķiedrgalvītei tas ir slaids — līdz 20 cm garš. Patujāra šķiedragalvīte ir stipri indīga sēne, kura satur 20 reizes vairāk muskarīna nekā sarkanā mušmire. Mūsu republikā ir konstatēti daudzi saindēšanās gadījumi ar šo sēni. Esiet piesardzīgi!

Sēņošanai pavasarī jāgatavojas jau laikus, jo sēņu augšanai ir atvēlēts pavisam īss laiks – aprīļa beigas un maijs. Pavasaris šīs drosmīgās sēnes ne visai lutina. Rumpuču sēnes gan ir piemērojušās, pēc salnas tās turpina atkal dzīvot, tikai cietušās, apsalušās vietas kļūst tumši brūnas, it kā apžuvušas. Bisītes un lāčpurnus nebaida ne sali, ne krasas temperatūras svārstības, bet tām nav paciešams sausums. Ja pavasaris ir straujš un vējains, bez ilgi kūstošiem sniegūdeņiem un sēņu lietutiņiem, tad pastaigā uz mežu var doties bez groziņa. Tautas ticējumā teikts: ja pavasarī neaug bisītes, tad nav gaidāma arī rudens sēņu raža. Bet šogad pēc tik dziļas un bargas zimas sēņu mātes saimniecībā vajadzētu būt pietiekami daudz valgmes, lai izaudzinātu preciniekiem tīkamas “meitas” lielā izvēlē.

Ja gājiens sēņot ir bijis veiksmīgs un sadaudz, tas par skādi), ļoti izdevīgi gan svaigā, gan žāvētā veidā tās nodot sagādes punktos. Tikai jāievēro žāvēšanas noteikumi. Sēnes nedrīkst žāvēt krāsnīs. Tās jāžāvē labi vēdināmās telpās un saulē. Pirms žāvēšanas sēnas jānotīra no gružiem un ar mitru lupatiņu jānoberž smiltis. Tad tās var uzvērt uz diega vai novietot uz sietiem nojumēs vītināšanai. Pēc tam sēnes iznes saulē. Pēc žāvēšanas tām jābūt veselām, bez piejaukumiem, nepāraugušām, ar mitruma procentu ne lielāku par 14% — kad sēnes iznes saulē. Pēc žāvēšanas tām jābūt veselām, bez piejaukumiem, nepāraugušām, ar mitruma procentu ne lielāku par 14% — kad sēnes saspiežot nedaudz liecas un salūst, bet nesabirst.

M. EIPURE