Paprika jeb spāniešu pipari ir nakteņu dzimtas viengadīgs vai daudzgadīgs (ja to audzē telpās) dārzenis. Paprikas dzimtene ir Dienvidmeksika un Centrālamerika. Eiropā tā ir ievesta pēc Kolumba ceļojuma. Dārzeņkopji audzē sīvo un saldo papriku.

Sīvo papriku augļi ir nelieli, lietošanas gatavībā — sarkani. Svaigus tos liek pie zupām, mērcēm un gaļas ēdieniem. Sīvo papriku izmanto arī gurķu un tomātu konservēšanā, jo tā ēdienam piedod īpašu garšu un veicina ēstgribu. Paprika jālieto nedaudz, tā ir nevēlama bērniem, jo var radīt mutes gļotādas iekaisumu. Tāpat papriku nav ieteicams lietot uzturā, ja ir gremošanas trakta, aknu vai nieru slimības, kā arī aizkuņģa dziedzera darbības traucējumi.

Sīvās paprikas augļus uzturā var lietot tad, kad tie ir kļuvuši sarkani. Tad tajos ir visvairāk karotīna, B1, B2, E, PP vitamīnu. paprikā ir sešreiz vairāk C vitamīna nekā citrusaugļos. Pietiek dienā apēst vienu paprikas augli, lai apmierinātu vajadzību pēc C vitamīna. Sarkanos paprikas augļus izžāvē, ar kafijas dzirnaviņām samaļ un iegūst paprikas pulveri.
Arī saldo papriku, kad augļi ir gaiši zaļi, tumši zaļi vai dzeltenīgi zaļi, izmanto ikdienas uzturā gan kā piedevu biešu zupām, gan salātu gatavošanai. Salātus gatavo arī no spilgti dzelteniem vai sarkaniem augļiem. Saldās paprikas sarkanos augļus izmanto siera sviestmaižu gatavošanai. Saldo papriku pirms lietošanas nomazgā, auglim nogriež kātiņa daļu un ar pirkstu vai tējkaroti izņem sēklotni. Pēc sēklu izņemšanas augļus vēlreiz rūpīgi noskalo ar ūdeni. Paprikas augļu sagatavošanu nedrīkst uzticēt bērniem. Ja šai laikā nejauši pieskaramies ar rokām pie acīm, var rasties dedzinošs iekaisums. Jaka tas tomēr ir noticis, acis jāskalo ar tīru ūdeni.

Paprikai ir arī ārstnieciskas īpašības. To lieto ēstgribas un gremošanas veicināšanai, kā arī lai atradinātos no alkohola. Ārīgi lieto, ja ir reimatisms; tai piemīt arī insekticīdas īpašības. Uzturā papriku var izmantot ļoti dažādi.

Ē. Indriksons