Vērīgi ielūkodamies meža dzīvē, Brjanskas Tehnoloģiskā institūta mežkopības katedras profesors I. Marčenko ievēroja interesantas parādības. Meklējot izskaidrojumu, viņš nonāca pie atziņas, ka pastāv unikālas likumsakarības: katra koka un visas audzes biolauks, augšanas vietas bioloģiski aktīvas un arī diskomforta zonas.

Pastaigu mīļotāji var ievērot, ka tad, ja blakus bērzam aug egle vai priede, skujas tām pagrieztas pretēji bērzam. Taču zem lapu koku vainaga augošai priedei visas skujas vērstas uz leju.

Sevišķi interesants ir eksperiments ar diviem blakus augošiem jauniem ošiem. Uz to stumbriem izdarīja vienu otram pretimm gareniskus iegriezumus. Pēc diviem mēnešiem tie pagriezās ap savu asi katrs par 900. Turklāt šis process noritēja ar tādu spēku, ka traucējošais sānu zars tika ielauzts.

Uz visiem šiem jautājumiem, kas parasti izraisa tikai izbrīnu un nesaprašanu, drošu atbildi dod meža biolauka teorija.

Pirmajā gadījumā — bērza biolauks ir stiprāks par skuju koku laukiem, bet otrajā — lauku atgrūšanās vai pievilkšanās īpatnība.

Pievēršot uzmanību faktam, ka aptuveni puse labāko koku aug grupās pa 2 līdz 5, I. Marčenko pierādīja, ka pastāv gan bioloģiski aktīvas, gan diskomforta zonas, kuras nosaka augsnē esošās līdzstrāvas stiprums. Diskomforta zonas mežā aizņem 29 līdz 38 procentus no kopējās platības. Šeit izstādītie vai augošie koki tik un tā aiziet bojā, nesasnieguši gatavību. Bioloģiski aktīvo zonu ir ap 300 uz hektāra, un to konfigurācijas ir daudzveidīgas.

No meža biolauka teorijas izrietošie ieteikumi plaši pārbaudīti Krievijas Federācijas mežos. Valsts mežu komiteja īsteni novatoriskās atziņas ieteikusi ieviešanai visās mežsaimniecībās, ievērojot vietējos apstākļus. Lūk, raksturīgākie praktiskie lietojumi:
retināšanas cirtes un skrajcirtes veic bez iepriekšējas stumbru iezīmēšanas, izcērtot kokus, kuru caurmērs mazāks par audzes nogabala vidējo;
atēnošanā un smalctīrē lapu kokus apgriež 50—80 cm zemāk par galvenajām sugām. Lapu koku sugas, ja tās neapsteidz augumā galvenās, ir pat vēlamas, jo sekmē labāku atzarošanos. Izrādījies vēl viens nozīmīgs papildu efekts — šīs audzes mazāk apmeklē aļņi. Jaunajiem priedulājiem aļņi pašreiz ir īstas briesmas;
mežu stāda tikai bioloģiski aktīvās zonās, tādējādi līdz trešdaļai samazinot elites stādāmā materiāla patēriņu un darbaspēku, vēlāk kopjot stādījumus.
Līdzīgi baltai gaismai, kas ietver sevī varavīksnes septiņas krāsas, koka biolauks veidojas no ļoti daudzām sastāvdaļām.

Summējot pazīstamos — gravitācijas, magnētisko, elektrisko, elektromagnētisko un vēl neatklātus laukus. Tajā ietilpst arī gaisa jonizējošie, ēteriskie un citi kompleksu savienojumu veidojošie faktori. Biolaukam ir pulsējoša daba, kas atkarīga no koka veselības, no diennakts stundas un gadalaika, Mēness fāzēm un citiem mazāk pētītiem apstākļiem. Tas veido ap stumbru elipsveida kupolu. Pie pamatnes lielākais rādiuss ir ozolam, kļavai, liepai, nedaudz mazāks osim un vīksnai. Protams, šis lielums ir atkarīgs arī no koka augstuma.

Izrādās, koku starojumu pētījumus var veikt ar dažādām ierīcēm un aparātiem: ar viskozimetru, radiometru, mikroampērmetru un citiem. Salīdzinot iegūtos datus ar ļoti jutīgu cilvēku vērojumiem, redzam, ka novirze ir niecīga: tikai 3 procenti. Tāda sakritība dod iespēju vaļas brīžos meža izpētē iesaistīties arī nespeciālistiem, īpaši tā sauktajiem ekstrasensiem.

Taču biolauks māca arī pieticību, kas apvienota ar radošu pieeju, mazliet netradicionālā garā dod praktiskām vajadzībām pilnīgi apmierinošus rādītājus. Cilvēce taču attālumu līdz Mēnesim un zvaigznēm nav izzinājusi, nostiepjot turp mērlenti.

Parasti mežs ikdienas cilvēkam asociējas kā gaisa filtrs, ūdens uzkrājējs vai malkas sniedzējs. Taču tā labvēlīgā ietekme stipri pāsniedz ierasto priekšstatu par jonizēta gaisa mundro iedarbību sēņojot. Koka tuvumā cilvēks ar to nonāk informatīvā rezonansē, kas atkarīga kā no cilvēka, tā no koka īpatnībām. Visas sugas labvēlīgi dalās ar cilvēku uzkrātā un pārveidotā saules un kosmosa enerģijā, tomēr viena ir vispretimnākošākā. Piemēram, šo rindu autors bērzu birzī divreiz īsākā laikā atjauno darbaspējas, salīdzinot ar izslavēto atpūtu priežu silā vai ozolu audzē. Pieredze apstiprina, ka cilvēks pats intuitīvi sajūt un atrod viņam visatbilstošāko koku.

Mūžīgais mežs, tāpat kā vientuļais ozols tīruma vidū, tikai sāk pavērt dažas papildu lappuses noslēpumainajā dabas grāmatā. Un vienīgi nepraša pleķīti, uzarot klusajam, bet vienmēr uzticīgajam draugam līdz pašam stumbram.

V. Dimants,
mežsaimniecības inženieris