Krokosmijas jeb montbrēcijas ir skalbju (Iridaceae) dzimtas augi. Ģintī ir tikai dažas sugas, kas savvaļā sastopamas Dienvidāfrikā. Dārzos galvenokārt audzē starpsugu Crocosmia x crocosmiiflora – dārza montbrēciju, ko 1880. gadā ieguvis granču selekcionārs V. Lemuāns.

Krokosmijām ir mazi, plakani bumbuļsīpoli, ietverti tumši brūnās, sķiedrainās, sausās zvīņās. Augi ir 80–100 cm augsti. Lapas ir garas, zobenveidīgas (līdzīgas gladiolu lapām), ar izteiktām gareniskām rievām. Ziedkopa ir 40–60 cm gaara, skraja divrindu vārpa ar 2–3 blakus vārpām. Katrā vārpā ir līdz 20 piltuvveidīgiem ziediem. Vienlaikus ziedkopā zied 4–8 ziedi. Augļi – trīsdaļīgas pogaļas ar nedaudzām vidēji lielām sēklām.

Pārsvarā ziedi ir oranži. Taču ir izaudzētas šķirnes ar dzelteniem, sarkaniem, arī daudzkrāsainiem ziediem.

Krokosmijas jāaudzē atklātās, saulainās vietās irdenās, iekoptās dārza augsnēs, kur ir pietiekams mitrums. Bumbuļsīpolus stāda laukā aprīļa beigās 8–12 cm attālumā citu no cita, 5–8 cm dziļi. Bumbuļsīpoli bagātīgi veido sīkus vairsīpoliņus, kurus izmanto ātrai krokosmiju pavairošanai. Vairsīpoliņus sēj agri pavasarī izkliedsējā vai rindās. Tie uzzied otrajā audzēšanas gadā. Krokosmijas var pavairot arī ar sēklām.

Vasaras periodā stādījumus irdina, ja vajadzīgs, laista un mēslo (vislabāk ar pilnmēslojumu mazās devās). Krokosmijas izrok oktobrī vai arī, sākoties salam, stādījumu piesedz ar 20–30 cm biezu sausu lapu vai kūdras kārtu. Laukā pārziemojušās krokosmijas nākamā pavasarī agrāk sāk augt un arī agrāk un bagātīgāk zied. Izraktajām krokosmijām atdala lakstus. Bumbuļsīpolus nedaudz apžāvē un uzglabā 2–5 0C temperatūrā smiltīs vai kūdrā, taču tie nedrīkst iežūt.

V. AMATNIECE