Apveltīts ar izcilām gara spējām un neizsīkstošu darba enerģiju, vienkāršs provinces ādmiņa dēls kļuva par sava laika pazīstamāko zinātnieku.

Pastērs ir teicis: “Ja kāds radīts darbam, tad tam bez darba nav iespējams dzīvot.” Šos vārdus pilnībā var attiecināt uz pašu teicēju. Darbs ir palīdzējis viņam pārvarēt vissmagākos brīžus dzīvē – tuvu cilvēku zaudējumu, smagu slimību, un tikai neizsīkstošs darbs bija pamatā viņa izcilajiem sasniegumiem zinātnē.
Luija Pastēra dzīves gaitas aizsākās 1822. gada 27. decembrī nelielā Francijas pilsētiņā Dolā mazturīga amatnieka ģimenē. Tēvs, paklausot vietējo skolotāju padomam, nolēma sniegt savam dēlam augstāko izglītību. Pastērs studēja Augstākajā Normālskolā Parīzē. Dēls savukārt par pateicību, ka vecāki viņam devuši iespēju mācīties, nolēma visos priekšmetos būt sekmēs pirmais. Tomēr drīz viņa intereses un uzmanība pievērsās tikai ķīmijai. Jau studiju gados viņš iemācījās eksperimentēt, un par viņa galveno palīgu kļuva mikroskops.

1847. gadā Pastērs pabeidza Augstāko Normālskolu, bet 6 mēnešus vēlāk ieguva zinātņu doktora grādu. Sākās jauns patstāvīga darba posms. Jau studiju gados viņš sāka interesēties par kristalogrāfijas problēmām, tām jaunais zinātnieks pievērsās vispirms. Balstoties uz jau pastāvošiem uzskatiem par vielu optisko īpašību sakarību ar to molekulāro uzbūvi, Pastērs veica pētījumus par vīnskābes optiskajām īpašībām un atklāja molekulāro asimetriju. Pētījumi beidzās ar pirmajiem lielajiem panākumiem zinātnē.

Pastērs uzskatīja, ka zinātne nav greznība, bet dzīves nepieciešamība. Šo uzskatu pareizību pierādīja visa viņa turpmākā darbība.

Nākamais pētījumu objekts Pastēram bija rūgšanas parādības. Uz to viņu pamudina Francijas spirta rūpnieki, kuri savos uzņēmumos novēroja dīvainu parādību: kublos raudzējamā sula pārklājās ar pelējumam līdzīgu plēvi un vairāk līdzinājās etiķim nekā alkoholam. Arī šeit Pastēra galvenais palīgs bija mikroskops, ar kura palīdzību viņš atklāja rūgšanas baktērijas un izstrādāja savu rūgšanas teoriju.

Pētījumi par rūgšanu izvirzīja jaunas problēmas, vispirms jautājumu – no kurienes rodas mikroorganismi, kas izsauc rūgšanu, skābšanu, pūšanu. Šā jautājuma risināšanai Pastērs veltīja piecus gadus un ar dažādu eksperimentu palīdzību pierādīja, ka tie mikroorganismi, kurus izsauc minētās parādības, neskaitāmā daudzumā atrodas gaisā.

Kad pie Pastēra gandrīz vienlaikus nāca vīna un etiķa ražotāji ar sūdzībām, ka nepadodas raudzēšana, viņa aizdomas atkal krita uz mikroorganismiem. Pētījumi šīs aizdomas arī apstiprināja, un mikroskops atklāja jaunas baktērijas, kas izsauca vīna un etiķa bojāšanos raudzēšanas laikā. Pastērs bija arī tas, kurš mācīja ražotājus, kā no šīm baktērijām izsargāties. Viņš ieteica jaunu paņēmienu to iznīcināšanai ar karsēšanas palīdzību. Šī metode tika nosaukta par pasterizāciju un plaši ieviešas gan vīna, gan etiķa, gan alus rūpniecībā.
1868. gadā intensīvo pētniecības darbu pārtrauca smaga slimība, kas uz laiku piesaistīja Pastēru gultai. Arī pēc izveseļošanās slimības sekas bija stipri jūtamas. Tomēr tas nekavēja viņu ar jaunu sparu traukties darbā.

Problēmas, kuras saistītas ar cilvēku un dzīvnieku lipīgām slimībām, kļuva par centrālajām Pastēra un viņa asistentu pētījumos. Nebūdams ārsts, Pastērs neatlaidīgi darbojās medicīnas laukā, pieņemot par saviem asistentiem ārstus. Ar neskaitāmiem precīziem eksperimentiem tika pierādīts, ka katru lipīgu slimību izsauc specifisks mikroorganisms. Pastērs stādīja sev par uzdevumu ne tikai atrast līdzekļus, kā ārstēt slimību, bet arī kā novērst saslimšanu. Arī šis uzdevums tika godam veikts.

Pētot vistu mēri, viņš pierādīja, ka mikrobu tīrkultūras, ja tās aizvien netiek pārnestas uz jaunām barotnēm novājinās un iepotētas vairs neizsauc saslimšanu, bet gan rada imunitāti pret attiecīgo slimību. 1888. gadā šo savu izstrādāto potēšanas metodi Pastērs un viņa asistenti demonstrēja publiskā eksperimentā Puiji le Fora fermā, potējot aitas pret liesas sērgu ar novājinātiem liesas sērgas baciļiem. Pēc šī spīdoši veiktā eksperimenta daudzi Pastēra pretinieki kļuva par viņa dedzīgākajiem atbalstītājiem.

Un tad Pastēra uzmanība pievērsās trakumsērgai. Laboratorijā tika uzsākti traku suņu asiņu, siekalu un smadzeņu pētījumi. Pastērs un viņa līdzstrādnieki, centās atrast slimības izsaucēju mikrobu, Viņš bija pārliecināts, ka tādam jābūt, jo slimība ir lipīga. Lai gan šoreiz mikroskops Pastēram nespēja palīdzēt, tomēr pētījumi atļāva secināt, ka neredzamie baciļi skar galvenokārt nervu sistēmu un to perēklis ir galvas un mugurkaulāja smadzenes. Tāpēc radās doma kultivēt trakumsērgas baciļus dzīvnieku smadzenēs. Eksperimentiem izmantoja trušus. Pārpotējot no truša trusim katra iepriekšējā smadzenes, trakumsērgas neredzamie dīgļi pārveidojās, līdz beidzot tika iegūti novājināti trakumsērgas baciļi, ko nosauca par “virus fixe”. Pastērs pierādīja, ka, potējot ar to suņus, tos iespējams imunizēt pret trakumsērgu.

Jaunā pote bija izmēģināta vienīgi pie suņiem, kas 1885. gada 6. jūlijā pie Pastēra atveda traka suņa sakostu zēnu. Zinātnieks svārstījās, ko darīt, un tomēr nolēma riskēt, nevis bezspēcīgi noraudzīties, kā trakumsērga nogalina vēl vienu savu upuri. Rezultāti bija spīdoši, mazais zēns izdziedināts varēja atgriezties mājās.

1885. gada 26. oktobrī Francijas Zinātņu akadēmijas sēdē Pastērs paziņoja, ka trakumsērga ir uzvarēta.

Pastēra atklājums satrauca daudzu zinātnieku prātus, un tie pievērsās trakumsērgas pētījumiem. Pie tādiem aizrautīgiem pētniekiem pieskaitāms arī latviešu mikrobiologs Kristaps Helmanis, kas strādāja Pēterburgā. Necerēdams no Pastēra saņemt cilvēku ārstēšanai nepieciešamo aizsargpoti, Helmanis uzsāka darbus šīs potes patstāvīgai iegūšanai. Lai gan pote no Pastēra pienāca, Helmanis savus pētījumus nepārtrauca, vēl vairāk, viņš izvirzīja domu par Pastēra institūta dibināšanu Pēterburgā, lai uz vietas varētu ārstēt traku dzīvnieku sakostus cilvēkus. Tā bija pirmā PAstēra institūta nodaļa pasaulē. 1914. gadā Pastēra institūts tika nodibināts arī Rīgā.

1886. gadā Helmanis ieradās Parīzē, kad arī sastapās ar Pastēru. No šī laika sākās abu zinātnieku tuvāka saskare, viņi apmainījās ar vēstulēm, no kurām daļa ir saglabājusies. Pastēra institūta annālēs tika iespiesti Helmaņa darbi par dažādām trakumsērgas formām. Viņš arī piedalījās kā Krievijas pārstāvis par starptautiskiem līdzekļiem celtā Pastēra institūta atklāšanā.

Beidzot bija piepildījies sirmā zinātnieka sapnis par plašām, modernām laboratorijas telpām. Kā institūta vadītājs šajās telpās Pastērs strādāja līdz savai nāvei 1895. gada 28. septembrī, bet nav tās atstājis arī pēc nāves. Pastēru apbedīja speciāli iekārtotā velvē viņa vārdā nosauktajā institūtā.

A. DIRBE,
P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja nodaļas vadītāja