JAUNĀS ĀBELĪTES VĒL ILGI PRASA LIELU RŪPĪBU UN UZMANĪBU.
Pirmajos gados tās izmanto tikai nelielu laukumu — gan virs, gan apakš zemes. To saknes stiepjas tikai nedaudz tālāk par rādiusu, kādu veido zari. Visu pārējo laukumu starp jaunajiem kociņiem dārzkopji aizņem vai nu ar sakņu dārzu vai zemenēm.

Jaunā dārzā mēslošana un kopšana organizējama pēc divām sistēmām: viena starprindu kultūrām, otra — apdobēm. Apdobju laukumu nosaka tā: Pirmajā gadā tā ir apmēram pusotras reizes lielāka par apli, ko varētu apzīmēt, vadoties no koka zaru galiem. Pēc tam ik gadu tas paplašinās uz visām pusēm par pusmetru. Ir zināms, ka mūsu apstākļos apļa rādiuss (attālums no stumbra līdz mālām) pirmajos 2—3 gados — 1 metrs, turpmākajos 2—3 gados — 1,5 metri.

Augsni ābelītēm jāuztur irdenu un tīru no nezālēm. Divreiz gadā—pavasarī un rudenī — to uzmanīgi pārrok (vislabāk ar dakšām) 10—12 cm dziļumā pie stumbra un 20 cm— apļa malās. Vasarā pēc lietus un laistīšanas zemi atkal sekli irdina. Tikai vasaras beigās un arī vienīgi tad, ja nav pārāk sauss, irdināšanu un ravēšanu pārtrauc.

Jaunajiem kociņiem vajag daudz mitruma — daudz vairāk nekā vecajiem. Pirmajos divos gados pēc stādīšanas tās jālej 4—5 reizes sezonā pat tad, ja laiks nav pārāk sauss (to var nedarīt tikai tad, ja ļoti bieži un ilgi līst). Katrai ābelītei jādos 2—3 spaiņi ūdens, ķiršiem un plūmēm — 1—2 spaiņi. Turpmākajos gados var liet retāk, taču ūdens jādod vairāk. Un atcerieties — nekad nelejiet tieši pie paša stumbriņa! Vislabāk izveidot visapkārt nelielu vadziņu. Taču pats galvenais un tajā pašā laikā pats sarežģītākais ir jau no pašām pirmajām jaunā kociņa iedēstīšanas dienām to pareizi mēslot. Pieņemsim, stādot jūs katram kociņam devāt visu, kas vajadzīgs: 3—4 spaiņus trūdzemes (vai 2—3 spaiņus sadalījušos kūtsmēslus, vai 5—7 spaiņus kūdras); kilogramu superfosfāta, kilogramu koka pelnu vai to vietā 150 g sērskābā vai hlorkālija.

Taču fosfors un kālijs, kaut gan tā ir pietiekami, viss atrodas stādāmajā bedrē. Kad saknes izaugs aiz tās robežām, tās atradīsies nemēslotā augsnē, varbūt arī neirdinātā un nekultivētā. Tas tūliņ ietekmēs kociņa attīstību. Uzdevums — ielabot augsni arī aiz apdobju robežām, pie kam ne tikai virspusēji, bet divu lāpstu dziļumā. Un tas jādara tūliņ pēc stādīšanas.

Aiz stādīšanas bedres robežām platā aplī jāizsēj fosfora un kālija mēslus paaugstinātās devās — superfosfātu — 75, sērskābo vai hlorkāliju — līdz 30 g uz kvadrātmetru. Jāiestrādā arī kūtsmēsli vai komposts parastajās devās, un viss jāpārrok. Nākošajā vai vismaz aiznākošajā gadā tas viss jāatkārto, bet pēc tam loks jāuzrok otrtik dziļi, nekā parasts, t. i., divu lāpstu dziļumā. Apakšējie augsnes slāņi, kas tagad atradīsies virspusē, turpmāk arī jāmēslo.

Dziļo uzrakšanu vislabāk izdarīt pavasarī.

Bez tam apļa virsējā slānī vajag kaut vai reizi četros gados iestrādāt parastās fosfora un kālija devas, kā arī kūtsmēslus — 3—4 kg uz kvadrātmetru.

Bet ja šie darbi jums nav pa spēkam? Tad nāksies mēslojumu dot virspusēji un ne reizi 3—4 gados, bet ik gadu. Devām jābūt apmēram šādām: uz kvadrātmetru apdobes 60 g superfosfāta un 20 g hlorkālija. Ik pēc 2—3 gadiem: 3,5 kg kūtsmēslu, 30 g superfosfāta, 10 g hlorkālija.

Ķiršiem un plūmēm visus šos skaitļus jāsamazina apmēram par ceturto daļu.
Slāpekli kokiem jādod pastāvīgi pēc vajadzības, tikai ne pirmajā gadā pēc stādīšanas, jo ir ievērots: tas slikti ietekmē iesakņošanos. Bet, sākot ar otro gadu, to dod pastāvīgi — vai nu agri pavasarī, vai arī tā: divas trešdaļas pavasarī, trešdaļu — vasarā, rēķinot 6—12 g uz 1 kvadrātmetru. Sezonā jādod 20—40 g amonija salpetra vai 12—25 g karbamīda, vai 30 —60 g amonija sulfāta uz katru apdobes kvadrātmetru.

Ar laiku apdobes paplašināsies tik tālu, ka izkonkurēs visu citu, kas audzis starp kokiem. Līdz tam augsne jau būs bagātinājusies tiktāl, ka mēslojumu vajadzēs dot tikai “uzturdevās”, un tas jau ir daudz vienkāršāk.

V. ŠČERBAKOVA,
agronome