Gurķu dzimtene ir Āzija. Tur tos audzē kopš neatminamiem laikiem. Tomēr tikai mūsu ēras 3. un 4. gadsimtā šī kultūra pārceļoja uz Eiropu. Šķiet — bijis nu par ko runāt: 96 procenti ūdens! Toties — kāda ūdens! Tas palīdz sašķelt nierakmeņus, ir profilaktisks līdzeklis pret aterosklerozi, apgādā mūsu organismu ar daudziem nepieciešamiem mikroelementiem. Turklāt daba to visu mums pasniedz tādā aromātiskā, skaistā un garšīgā dārzenī, kāds ir gurķis.

SILTUMU, GAISMU UN MITRUMU

Izaudzēt labu gurķu ražu nav tik vienkārši, kā varētu likties. Ja temperatūra noslīd zem plus 8 grādiem, gurķi pārstāj augt un sāk slimot. Iegaumējiet: gurķi absolūti nepacieš caurvēju. Tie iet bojā pie vismazākajām salnām, pat tad, ja temperatūra noslīdējusi līdz nullei tikai uz pāris stundām. Lai gurķi normāli augtu un dotu ražu, tiem nepieciešams, lai temperatūra nebūtu zemāka par plus 15 grādiem. Tikai tad gurķi atvērs ziedkausiņus, un tikai tad tie varēs apputeksnēties. Karstā laikā — jauna nelaime; ja temperatūra saulē paceļas virs plus 35 grādiem, gurķu ziedi nespēj apaugļoties.

Ak, ja nu visi gurķu audzēšanas noslēpumi būtu saistīti tikai ar gaisa temperatūru vien! Tikpat prasīgi tie ir arī pret augsnes virskārtas temperatūru. Gurķu saknes var labi attīstīties un pietiekamā daudzumā nodrošināt stīgas ar ūdeni, kad zemes temperatūra ir plus 20—25 grādi. Tiklīdz būs mazāk, tūlīt samazinās fosfora un slāpekļa uzsūkšana, un tas nozīmē, ka jaunie gurķīši pārstāj briest.

Gurķa platā lapa ir slikti aizsargāta no intensīvas iztvaikošanas, vispār gurķi ļoti neekonomiski patērē ūdeni, valdonīgi pieprasot arvien jaunas un jaunas devas. Tādēļ gurķi jālaista regulāri, nekādā gadījumā nepieļaujot augsnes izkalšanu, jo tad tie tūlīt sāks vīst. Spilgtā saulē ūdens daudzums jāpalielina. Ūdeni laistīšanai vispirms vajadzētu sasildīt saulē, lai tā temperatūra nebūtu zemāka par 20 grādiem. Dārzkopji iesācēji nereti neievēro šo noteikumu un tādējādi ļoti kaitē gurķiem: no “aukstās” peldes tie sāk slimot. Sausā laikā būtu labi vismaz divreiz dienā no lejkannas apsmidzināt taciņas visapkārt gurķu dobēm, lai tādējādi radītu tiem labvēlīgu mikroklimatu.

Mālainās augsnēs, kuras labi saglabā mitrumu, gurķi jālaista mazāk, bet smilšainās — daudz vairāk. Laistīšanu pārtrauc vienīgi ziedēšanas laikā, toties, sākot ar pirmajiem zaļajiem gurķīšiem, ūdens daudzums krasi jāpalielina (apmēram pusotru spaini uz kvadrātmetru). Tomēr neaizmirstiet, ka pārlieku liels mitrums aizkavē sievišķo ziedu parādīšanos, bet tieši no tiem taču veidojas augļaizmetņi. Lūk, kāpēc laistīšanas pārtraukšana pāris dienas pirms ziedēšanas — kad parādījušies pumpuri —, ievērojami veicina un paātrina sievišķo ziedu veidošanos.

KAD UN KĀ PIEBAROT?

Gurķiem patīk bagātīga kūtsmēslu deva (spaini kūtsmēslu, trūda vai komposta uz kvadrātmetru). Skābās augsnes jākaļķo jau iepriekš, gadu vai divus pirms gurķu stādīšanas. Un tomēr pat ļoti auglīgā augsnē gurķi regulāri jāpiebaro ar minerālmēslojumu. Atcerieties, ka prasība pēc barības vielām krasi mainās atkarībā no auga vecuma, dobes apgaismojuma un augsnes temperatūras. Tā, piemēram, no sadīgšanas līdz trešās īstās lapas izveidei jārūpējas par sakņu sistēmas attīstību; to veicina fosfora mēslojums (20—30 g uz kvadrātmetru). Nākamajā veģetācijas posmā, kad strauji aug dzinumi un lapas, līdz pat ziedēšanas sākumam, gurķiem nepieciešams slāpeklis (15—20 g karbamīda uz spaini ūdens). Kad gurķi sāk ziedēt, slāpekļa devu nedaudz palielina un pievieno slāpeklim kālija minerālmēslus, vislabāk sērskābo kāliju, bet, ja to neizdodas dabūt, tad būs vien jāņem palīgā tas pats hlorkālijs.

Nereti jautā: ko darīt, ja pēc bagātīgas ražošanas gurķu raža pēkšņi sāk strauji kristies? Augi šādi signalizē, ka ir noguruši un “izbadējušies”. Steidzīgi jādod papildmēslojums: slāpekļa un kālija maisījums. Vislabāk, ja šo maisījumu jūs uzsmidzināsiet uz gurķu lapām, vēlams, agri no rīta. Šajā gadījumā minerālmēslu maisījumam var pievienot arī pusgramu borskābes un mazdruscīt kālija permanganāta (ne vairāk kā līdz bāli rozā tonim).

Gurķi parasti precīzi signalizē, ja tiem trūkst kāda no mēslojuma pamatelementiem. Tomēr neaizmirstiet, ka šādi vizuālie signāli tiek doti tikai tad, kad augs “badojas” jau ilgāku laiku. Tāpēc tam jānāk talkā nekavējoties. Ja gurķīši kļūst gaišzaļi un tajā vietā, kur iepriekš bija ziediņš, gals kļūst arvien smailāks, tātad augsnē trūkst slāpekļa. Ja nosmailinās otrs gals, tātad trūkst kālija (šajā gadījumā augšgals ir resns kā balons). Mācieties šo signālu ābeci un nekavējoties reaģējiet!

GURĶI SĀK ZIEDĒT

Gurķi ir vienmājnieki. Uz vienas un tās pašas stīgas ir gan vīrišķie, gan sievišķie ziedi. Tiesa gan, sievišķie biežāk izvēlas sānstīgas. Vīrišķo ziedu putekšņi ir smagāki, lipīgi, tādēļ vējš tos nevar pārnest uz sievišķajiem ziediem. Šo darbu daba uzticējusi bitēm, mušām, skudrām un citām dzīvām radībām. Gurķu ziedi atveras piecos no rīta. Ja pieturas silts laiks, aizmetņi apaugļojas jau divas stundas pēc apputeksnēšanas un 7—10 dienas vēlāk svaigs gurķītis jau gaida, kad to liks galdā.

Diemžēl nereti jūs gaidāt velti. Gurķu dobē pēkšņi pārsvarā ir vīrišķie ziedi vien. Ko nu darīt? Daži mazdārziņu īpašnieki sāk ārkārtīgi centīgi izkniebt visus vīrišķos ziedus, cerēdami tādējādi paātrināt sievišķo ziedu uzplaukšanu. Ļoti kļūmīgs solis! Šī centība ir ne tikai veltīga, bet arī ļoti kaitē augam. Tik un tā bez vīrišķajiem ziediem gurķu taču nebūs. Lai paātrinātu sievišķo ziedu parādīšanos, jānokniebj galvenā stublāja galotne virs piektās vai sestās lapas. Ja lapu ir daudz vairāk, aizkniebiet stīgu tās virsotnē. Tad straujāk sāks augt sānu stublāji, kuros parasti izaug sievišķie ziedpumpuri. Vīrišķo un sievišķo ziedu skaita izlīdzināšanos var panākt arī ar prasmīgu laistīšanu.

Taču ir vēl arī cits paņēmiens. Ja to lietosiet, gurķu “demogrāfijas” problēmas jums vispār neradīsies. Sējiet tādus gurķu hibrīdus, kuri vispār nav atkarīgi no apputeksnēšanas. Atcerieties šīs šķirnes: ‘Zozuļa’ (TSHA-77), ‘Apreļskij’ (TSHA-98), ‘Kukarača’ (TSHA-761), ‘Sentjabrskij’. Visus šos hibrīdus var izmantot ne tikai lecektīs, bet arī kā istabas kultūru.

NOVĀKT UN UZGLABĀT

Gurķus vācam daudzkārt (12—15 reizes). No sākuma — ik pēc 2—3 dienām, vēlāk — pēc vienas vai divām dienām, lai gurķīši nepāraugtu. Nav labi, ja dobē paliek nodzeltējuši vai bālgani gurķi. Tiem kļūst rupja miza un strauji pasliktinās garšas īpašības. Neaizmirstiet, ka no dobes jāaizvāc visi kroplīgie un slimie augļi, citādi tie padara vārgu visu augu un neļauj veidoties jauniem augļaizmetņiem. Novācot gurķus, jābūt ļoti uzmanīgiem, lai nesavainotu stīgojošos stublājus. Neaizmirstiet, ka tos nevajadzētu aiztikt: necilājiet tos uz augšu un — vēl jo vairāk! — negroziet. Gurķi jānovāc priekšpusdienā (vai arī pašā vakarā). Atcerieties, ka tos nedrīkst raustīt. Vislabāk atdalīt gurķi no stīgas, ar īkšķi spēcīgi uzspiežot uz augļkātiņa.

Lietošanai svaigā veidā gurķus parasti vāc 8.—13. dienā, kad to garums ir 11—14 centimetri. Bet konservēšanai mēģiniet savākt divas trīs dienas vecus gurķīšus (piecus vai nedaudz vairāk centimetrus garus). Nereti gadās, ka no ārpuses gurķis izskatās veselīgs un skaists, tomēr skaistulim ir rūgta garša. Tam var būt vairāki iemesli (pārlieku zema vai, gluži pretēji, pārlieku augsta gaisa temperatūra, neregulāra laistīšana sausā laikā utt.), tomēr visparastākais iemesls ir tas, ka pēc apputeksnēšanās tas pārāk ilgi audzis. Tā ka nevelsim visu vainu uz sliktu laiku, arī pašiem dārzkopjiem rūpīgāk jāievēro agrotehnikas prasības.

JA GURĶIS SASIRGST…

Pirmkārt, lai tas nenotiktu, stingri jāievēro augseka. Vislabāk, ja pirms gurķiem šajā vietā auguši puķkāposti vai agrie kāposti (iespējams arī, tomāti vai kartupeļi). Otrkārt, gurķu dobe rūpīgi jāravē. Bet ja nu tomēr stublāji pēkšņi sāk dzeltēt un novīst, lapas pārklājas ar gaišiem punktiņiem? Šajā gadījumā diagnoze ir skaidra: “marmora” slimība. Vislabākais līdzeklis — kartupeļu lakstu uzlējums. Apsmidzināšana ar šo uzlējumu palīdzēs arī cīnīties pret lapu utīm.

Ja uz stublājiem un pašiem gurķiem parādījušās tādas kā baltas pārslas, tas nozīmē, ka sākusies sēnīšu slimība, kuras izraisītāja ir baltā puve. Cietušie stublāji uzmanīgi jānoslauka, bet pēc tam jāapkaisa ar sasmalcinātu ogli vai krītu. Pārbaudiet arī, vai zem plēves nav pārlieku mitrs, varbūt aktīvāk jāvēdina?

Lecektīs un zem plēves gurķi visbiežāk slimo ar sakņu puvi. Saknes kakliņš sāk palikt iebrūns, stublājs kļūst arvien tievāks… Tādā gadījumā steidzīgi jādod minerālmēslojums un jāaplej gurķu dobe ar siltu ūdeni (tikai ne vēsā laikā, kā arī tad, ja zeme jau tāpat ir pārlieku mitra).

Ja lapas virspusē parādās brūngandzelteni plankumi, bet apakšpusē — pelēcīgi violets vizmojums, tas nozīmē, ka gurķi sākuši slimot ar miltrasu. Viena no iespējām, kā saglabāt ražu, ir apsmidzināt gurķu dobi ar vara vitriola šķīdumu un kaļķu šķīdumu (50 g vara vitriola un tikpat daudz kaļķu uz spaini ūdens).

Bet, ja uz lapām parādās gan zaļi, gan gaiši dzelteni plankumi un augi sāk aizkalst, stīgas kļūst it kā stiklainas, ziniet, ka tās ir tā dēvētās vīrusu mozaīkas slimības bīstamās pazīmes. Šo slimību ir ļoti grūti apkarot. Diemžēl nereti visi mūsu lietotie līdzekļi nedod efektu, tāpēc vislabāk uzreiz savāciet un sadedziniet visus slimības skartos stublājus kopā ar saknēm, paliktņiem un pat visām nezālēm. Ražu gan būsiet pazaudējuši, toties veikuši visrezultatīvāko profilaksi pret bīstamās slimības ierosinātāja — gurķu vīrusa — izplatīšanos jūsu dārzā vai siltumnīcā. Šis vīruss bīstams arī kabačiem, patisoniem, ķirbjiem un citiem augiem.

Un nobeigumā vēl divi padomi. Gurķu veselību lielā mērā nosaka mikroklimats, kādā tie aug. Pasargāt no vēja, labāk saglabāt mitrumu palīdzēs kaimiņaugi — galda bietes, burkāni, kāposti, pupiņas un tomāti. Iesēti līdzās gurķiem, tie veicinās ražas paaugstināšanos. Un vēl. Kā zināms, gurķi ir ļoti jūtīgi pret kūtsmēsliem. Ogļskābā gāze, kuru izdala kūtsmēsli, tiek aktīvi patērēta — gurķi to uzsūc ar virsmu un lapām un nostiprinās. Lūk, kāpēc ieteicams starp gurķu dobēm izrakt grāvīti, piepildīt to ar karstiem kūtsmēsliem un pēc tam nedaudz pieraust ar zemi. Tāda “apkaklīte” nodrošinās augsnes sildīšanu, dos papildu mēslojumu, kad gurķu saknes izpletīsies, turklāt lapotne saņems “otro elpu”.