Kāds sudrabžilbinošs spožums piemīt februāra saules pārlietiem laukiem un pakalniem! Par vēl ledū slēgto upi pārlīkušo vītolu pumpuri jau glabā pūpolu jēriņus, bet lazdu un alkšņu zaros šūpojas priecīgas spurdzes. Lēni, lēni koki un krūmi brūnganajos pumpuru kažokos briedē jaunās lapiņas un ziedus.

Uz sētas staba sēdēdama, lielā zīlīte veicīgi skandē pirmo pavasara dziesmu. Mežā skanīgi bungo dzeņi un dzilnas, reizumis ietrillinās dzilnītis. Rosīgi kļūst mājas un lauku zvirbuļi. Prāvos bariņos sapulcējušies, tie kopā ar dzeltenajām stērstēm lēkā pa pagalmiem un ceļmalām, uzlasot izbirušās nezāļu sēkliņas, vai salaižas kuplā ceriņkrūmā, lai korī draudzīgi iedziedātos. Tikai reizēm tos patramda kāds veikls zvirbuļvanags, noceļot no zara vistreknāko un neuzmanīgāko čirkstētāju.

Naktī gan vēl neganti sprēgā, bet dienā no apsnigušo egļu un priežu zariem pil lāsteku spīdīgās taurītes. Vecos priežu silos medņu gaiļi sāk iezīmēt savas pavasara riesta vietas, izplestos spārnus gar sāniem vilkdami un atstādami sniegā raksturīgas švīkas. No alkšņa uz alksni, no bērza uz bērzu gar mežmalu, skanīgi tarkšķinādamas, aizlido garastītes. Brīžiem tās pievienojas darbīgajiem ķivuļu bariņiem, kuri kāri mielojas ar barojošajām alkšņu sēkliņām.

Pašā priedes galotnē, varenā ligzdā pirmās olas dēj kraukļu mātīte, kas tur mitinās gadu no gada. Kamēr viņa silda perēkli, kraukļu paps, visiem cenzdamies paziņot šo svarīgo notikumu, izpilda akrobātiskus trikus — lidojumā apmetas uz muguras, ieklukstas un, spārnus švīkstinādams, dodas meklēt mātītei barību.

Bet krustknābis savus mazuļus jau ir izauklējis, šis svarīgais notikums bija “ieplānots” reizē ar skuju koku sēklu ienākšanos čiekuros. Kamēr čiekuru zvīņas vēl nav atvērušās, kamēr spārnotās sēkliņas vēl tikai lūdz vēju tās izsēt plašā apkārtnē, putniņiem tās būs jāmācās izlobīt. Tas ir ļoti svarīgi, jo tieši tagad jaunuļiem knābis griezīsies krustām tāpat kā vecajiem putniem.

Arī kuplastes vāveres kļūst mundrākas — čiekuri drīz gādās jaunas barības rezerves, jo rudens riekstu krājumi dziļajā koka dobumā jau iet uz beigām.

Mežos ar lazdu pamežu uz ligzdošanu pošas riekstroži. Tie bieži apmetas augstākās egles galotnē un pilnā rīklē tarkšķina, paziņojot pārējiem tiesības uz šo teritoriju.

Pūcēm arī sācies riesta laiks. Pat sals skaidrās pilnmēness naktīs šos putnus vairs nespēj apklusināt. Vislabāk tiem patīk veci parki un nelieli meža pudurīši, kur daudz sirmu, dobumotu koku ligzdas ierīkošanai. Tēviņi kliedz un ūjina, izdodot arī šausminošas, vaimanājošas skaņas, bet mātītes tiem monotoni atbild ar ritmisku, divzilbīgu saucienu: kū-vit, kū-vit.

Skaļi ķērkdamas, pelēkās vārnas riņķo lielos baros. Tām prāts nesas uz ceļošanu. Lielākā daļa pie mums ziemā sastopamo vārnu ir atlidojušas no ziemeļiem un, pirms mūsējās atgriezīsies no saviem dienvidu ceļojumiem, ziemotājām jāpaspēj atgriezties mājās, Ļeņingradas apgabalā.

Ceļošanai sāk posties arī daudzi citi ziemeļu viesi, pēdējie aizlido aprīlī, bet baltās pūces reizēm jau februāra beigās. Šo reto tundras ciemiņu dažkārt izdodas novērot purvos un plašos laukos vai ganībās, bieži pat gaišā dienas laikā, sēžot uz apsnigušas salmu kaudzes un gaidot laupījumu.

Visgrūtāk februārī klājas zvēriem. Stirnas, aļņi un staltbrieži reizēm nobrāž kājas, kad dziļās sniega kupenas klāj cieta, asa sērsna. Mežacūkām aukstajās februāra naktīs patīk iekārtot migu skudru pūžņos.

Sērsna ir bīstama mežirbēm un rubeņiem, kuri ziemā naktis pavada, ierakušies sniegā. Bedrītes tie izkašā dziļas, līdz pat meža vai purva zemsegai. Tur tie atrod sūnu, viršu, melleņu un brūkleņu mētras, kas ziemas steigoņā silda itin labi.

Grūti klājas arī kukaiņēdājiem putniem. Apledojums pārklāj koku stumbrus un zarus, aizvākojot mizas spraudziņas, kurās slēpjas gardās kukaiņu kūniņas un kāpuri. Tad putniem jāpalīdz, tos piebarojot. Pie cilvēku veidotiem “kopgaldiem” bieži var novērot purva un pelēkās zīlītes, dzilnīšus un pat dzeņus, bet lielās zīlītes un zilzīlītes ir pierasti viesi.

Dienas kļūst arvien garākas, un, siltās saules pamodināti, no ziemas migām izlien jenotsuņi, lai izsalkuma dzīti, dotos pastaigā. Tālu jau tie neies. Vēl taču tikai februāris, ziemas un sērsnu mēnesis. Klusais un sniegainais laiks, kad pavasaris, pār kupenām klupdams lēni tuvojas…

A. Eglītis